— Jums taču ir teksts, ko sprediķot pagāniem, mīļais brāli? — priors Žozefs Fulons jautāja, kad Gorenflo sēdās uz ēzeļa.
— Jā, protams.
— Vai negribat pateikt?
— Labprāt, bet tikai jums vienam. Priors piegāja pie Gorenflo.
— Sprigulis, kas sadauza graudus, sadauza pats sevi, — Gorenflo čukstēja.
— Lieliski, cildeni! — priors iesaucās.
— Lieliski, cildeni! — pārējie mūki sajūsmā atkārtoja.
— Vai tagad es esmu brīvs, mans tēvs? — Gorenflo pazemīgi jautāja.
— Jā, mans dēls, — cienījamais priors iesaucās, — staigā tā Kunga ceļus! Gorenflo ar divu spēcīgu mūku palīdzību uzrāpās uz Panurga un ap
septiņiem vakarā atstāja klosteri.
Tiklīdz Gorenflo bija sasniedzis pirmo ielu, viņš nogriezās pa labi un patlaban jāja gar jakobīņu klosteri, kad Panurgs pēkšņi apstājās. Viņu apturēja spēcīga roka.
— Kas tur? — Gorenflo bailēs iesaucās.
— Labs draugs! — atskanēja balss, kas mūkam šķita pazīstama. Gorenflo sajuta tieksmi bēgt. Bet mūks sen nebija jājis un tam visai grūti
nācās noturēt līdzsvaru, tāpēc viņš arī neuzdrošinājās ēzeli apgriezt.
— Ko jūs gribat? — viņš jautāja.
— Cienījamais brāli, vai jūs neparādītu man ceļu uz viesnīcu «Pilnības rags»? — balss atbildēja.
— Visi velni! — Gorenflo līksmi iesaucās. — Tas taču ir Čiko!
— Pareizi, — atbildēja gaskonietis. — Es gribēju uzmeklēt jūs klosterī, mans mīļais brāli, bet tad redzēju, ka jūs izjājat no tā. Es jums sekoju, jo baidījos jums tuvoties, lai neradītu aizdomas. Esat sveicināts, mūka kungs! Jūs esat ļoti novājējis.
— Bet jūs esat kļuvis daudz resnāks. Bet ko jūs tur nesat, monsieur Čiko?
— Es viņa majestātei nozagu stirnas gaļu. To mēs izcepsim, — gaskonietis paskaidroja.
— Mīļais Čiko, — iesaucās mūks, — bet kas jums ir otrā rokā?
— Pudele Kipras vīna, ko kāds karalis atsūtījis manam karalim.
— Parādiet! — sacīja Gorenflo.
— Šo vīnu es ļoti mīlu. Un tu, brāli?
— Ak, ak! — Gorenflo laimē gavilēja, šūpodamies uz ēzeļa, kas zem maka smaguma ļodzījās vien.
Bezgalīgā priekā mūks izstiepa rokas pret debesīm un sāka dziedāt tādā balsī, ka tuvējo namu logos stikli iedārdējās kā pērkona grāvienos:
No burvības, kas dziesmā skan, Gūst baudu tikai auss, No puķes, smaržainas kas tvan, Pilns netiek arī kauss. Aiz to mans vīns visgardākais, Pēc kā sirds ilgās tvīkst; Kad satumst vakars trakākais, Prāts vīnā noreibt drīkst!
Brālis Gorenflo dziedāja pirmo reizi pēc vesela mēneša.
XXIX No Meridoras uz Parīzi
Ļausim abiem draugiem doties uz viesnīcu «Pilnības rags» un atgriezīsimies pie grāfa Monsoro, kas no Meridoras devās uz Parīzi, un pie Busī, kas atgriezās Ažērā, lai sekotu pa to pašu ceļu.
Bija mēneša pēdējās dienas, un valdīja liels karstums, it īpaši pēcpusdienā. Tāpēc kādā nelielā mežiņā, kas gadījās ceļā, grāfs Monsoro pavēlēja apstāties. Tā kā hercogs par viņa aizceļošanu drīkstēja uzzināt pēc iespējas vēlāk, tad visi pavadoņi iejāja biezos krūmos, kur mazliet iebaudīja līdzpaņemtos ēdienus.
Busī ar savu vareno zirgu jāja daudz ātrāk un aizjāja grāfam Monsoro garām.
Līdz Dartalas ciemam viņš ceļā bija apjautājies par vairākiem jātniekiem un nestuvēm un bija saņēmis iepriecinošas atbildes. Pārliecināts, ka Diāna atrodas priekšā, viņš sadzina savu zirgu un no katra pakalna vēroja tāli, bet neko nesaskatīja un nesaņēma arī nekādu ziņu.
Tad viņš atcerējās mazo meža puduri, kas bija atradies ceļā, un sava zirga zviegšanu, kurš, liekas, bija sajutis biedru tuvumu. Tuvākajā apdzīvotajā vietā Busī iegriezās kādā mazā krodziņā, kas atradās iepretim pilsētiņas labākajai viesnīcai, un nostājās pie loga.
Viņš nebija maldījies. Ap četriem pēcpusdienā pie viesnīcas pieturēja kāds jātnieks, un pusstundu vēlāk ieradās arī grāfs, grāfiene, Remī, Ģertrūde un pavadoņi. Grāfa nestuves nesa četri zemnieki, kas mainījās ik pēc piecām stundām.
Kungi iegāja viesnīcā. Diāna palika pēdējā, un Busī šķita, ka viņa nemierīgi pārlūko apkārtni. Viņš jau gribēja tai parādīties, bet savaldījās. Neuzmanība varēja būt liktenīga.
Pienāca nakts. Busī cerēja, ka Remī iznāks ārā vai arī Diāna parādīsies pie loga. Viņš ietinās mētelī un izgāja uz ielas. Pulksten deviņos iznāca kāds pavadonis, pēc piecām minūtēm pie durvīm pienāca astoņi vīri, no kuriem četri iegāja viesnīcā.
— Vai tad viņi ceļos pat naktī? — Busī prātoja. —Tā būtu grāfa Monsoro lieliska izdoma.
Busī nojauta piepildījās. Nakts bija ļoti tīkama, debesis bija nosētas zvaigznēm, smaržīgajā gaisā Šalca maigs vējiņš.
Vispirms parādījās nestuves, aiz tām nāca Diāna, Remī un Ģertrūde. Diāna vēlreiz uzmanīgi apskatījās visapkārt. Tad atskanēja grāfa balss, un viņai vajadzēja atgriezties pie nestuvēm. Četri pavadoņi aizdedzināja lāpas un apgaismoja ielu. Busī atgriezās krodziņā, apsedloja zirgu un sekoja gājienam, kuru vairs nedrīkstēja pazaudēt. Lāpas gaiši apgaismoja ielu.
Grāfs Monsoro neizlaida Diānu no acīm ne uz mirkli. Viņš pļāpāja vai skaitās. Siltumnīcas apmeklējums bija iemesls sarunām par dažādiem skarbiem jautājumiem.
Remī un Ģertrūde ķildojās. Iemesls bija ļoti vienkāršs: kopš Diāna mīlēja Busī, Remī nebija nekāda vajadzība mīlēt Ģertrūdi.
Vieniem strīdoties un otriem ķildojoties, Busī zīmīgi iesvilpās, lai saistītu Remī uzmanību.