Remī tūlīt pazina skaudro svilpienu. Diāna nodrebēja un paskatījās uz jaunekli, kas piekrizdams palocīja galvu. Tad viņš piejāja tai no kreisās puses un klusi pačukstēja:
— Tas ir viņš!
— Kas tur ir? — Monsoro jautāja. — Ar ko jūs sarunājāties, madame?
— Es? Ne ar vienu, monsieur.
— Es redzēju kādu ēnu un dzirdēju kādu balsi.
— Tas ir Remī, — Diāna atbildēja. — Vai arī uz monsieur Remī jūs esat greizsirdīgs?
— Nē. Ko Remī jums teica, madame? Es gribu zināt.
— Es teicu, ja jūs tā izturēsities, jūs ne trešo daļu ceļa neveiksit, kad jau būsit beigts, monsieur grāf.
Lāpu trīcošajā gaismā varēja redzēt, ka grāfs nobālēja. Diāna klusēja.
— Viņš jūs gaida, — Remī tikko jaušami čukstēja Diānai. — Pieturiet savu zirgu, viņš jūs panāks.
Monsoro dzirdēja vienīgi klusu murmināšanu, mēģināja piecelties, pagriezās un redzēja, ka Diāna seko.
— Vēl viena tāda kustība, grāf, un es negalvoju, ka nesanāks jauna asiņošana, — Remī aizrādīja.
Diāna bija kļuvusi drosmīgāka. Mīla iedvesa viņā drosmi, kas mīlētājiem vienmēr liek pārkāpt saprāta robežas. Viņa pagrieza zirgu un sāka gaidīt.
Tai pašā mirklī Remī nokāpa no zirga, pameta pavadu Ģertrūdei un devās pie nestuvēm, lai nodarbotos ar slimnieku.
— Parādiet pulsu, — viņš sacīja, — cs deru, ka jums ir drudzis.
Pēc piecām sekundēm Busī jau atradās pie Diānas.
Abiem jauniešiem vārdi bija lieki. Mirkli viņi glaudās viens otra saldajās skavās.
— Vai tu redzi, — ierunājās Busī, kas pirmais pārtrauca klusumu, — tu ceļo, un es tev sekoju.
— Ak, cik skaistas būs manas dienas, cik burvīgas būs manas naktis, Busī, zinot, ka tu esi manā tuvumā!
— Bet dienā viņš mūs ieraudzīs.
— Nē, tu sekosi mums no tālienes, un vienīgi es tevi redzēšu, manu Luī. Ielu līkumos, kalnāju virsotnēs cs redzēšu tavas cepures spalvas, tavu mēteli, tavu mutautiņu, cs zināšu, ka tu mani mīli. Mirklī, kad diena tuvosies rietam, kad migla pildīs ielejas, ja es redzēšu tavu daiļo augumu noliecamies un man skūpstus sūtām, es būšu laimīga, bezgala laimīga.
— Runā vien, dārgā Diāna, tu nemaz nezini, kāda svētlaimība skan tavā balsī.
— Bet naktīs, kad mēs ceļosim, kas notiks visai bieži, jo vēsums derīgs grāfa ievainojumam, cs palikšu aiz citiem, un tad tu varēsi just manas skavas, un straujš rokas spiediens tev izteiks to, par ko būšu domājusi visu garo dienu.
— Ak, kā es tevi mīlu! — Busī čukstēja.
— Mūsu dvēseles ir tā saistītas, ka mēs, viens otru neredzēdami, jūtamies laimīgi, — Diāna turpināja.
— Bet tevi redzēt, tevi apskaut, Diāna, Diāna!
Abi zirgi saglauda galvas, viņu sudrabotie iemaukti klusi žvadzēja, kamēr mīlētāji apskāvās un aizmirsa pasauli.
Pēkšņi atskanēja kāda balss. Diāna nodrebēja aiz bailēm, Busī — aiz dusmām.
— Diāna, kur jūs esat? Diāna, atbildiet!
Sauciens izskanēja gaisā kā nāves spriedums.
— Ak, tas ir viņš, tas ir viņš! Es viņu pavisam aizmirsu, — Diāna nomurmināja. — Tas ir viņš! Es sapņoju. Ak, saldo sapni, drausmīgā atmoda!
— Klausies, Diāna, — Busī sauca, — klausies, tagad mēs esam vienoti. Saki vienu vārdu, un mūs vairsJiekas nešķirs. Kas mūs kavē! Mūs gaida tāle, laime, brīvība! Vienu vārdu, un mēs aizbēgsim! Vienu vārdu, un, viņam zudusi, tu uz mūžu būsi mana!
Un jauneklis mēģināja viņu aizturēt.
— Bet mans tēvs? — Diāna iebilda.
— Kad tavs tēvs uzzinās, ka es tevi mīlu…
— Ak, tēvs! Ko tu runā?
Busī atjēdzās.
— Ne ar varu, mīļā Diāna, — viņš sacīja, — pavēli, un es paklausīšu.
— Lūk, mūsu liktenis, — Diāna izstiepa roku. — Būsim stiprāki par šo dēmonu, kas mūs vajā, nebaidīsimies, un tu redzēsi, vai es māku mīlēt.
— Mans Dievs, tātad mums jāšķiras! — Busī izdvesa.
— Grāfien, grāfien! — balss sauca, — atbildiet, vai es izlēkšu no šīm elles nestuvēm, un kaut arī tā būtu mana nāve!
— Un tev viņa ir žēl!
— Greizsirdīgais! — Diāna burvīgi pasmaidīja.
Busī ļāva viņai aizjāt.
Divos lēcienos Diāna atradās pie nestuvēm. Grāfs bija tuvu ģībonim.
— Apturiet! Viņš ir liels muļķis. Ja viņš grib sevi nonāvēt, lai tā notiek.
Nestuves devās uz priekšu.
— Ko jūs kliedzat? — teica Ģertrūde. — Kundze jāj man blakus. Kundze atbildiet grāfam. Liekas, ka grāfs ir ļoti slims.
Diāna klusēdama iejāja lāpu apgaismotā laukumā.
— Ak, kur jūs bijāt? — Monsoro ievaidējās.
— Kur man jābūt, ja ne aiz jums!
— Pie manis, madame, pie manis! Neatstājiet mani!
Diāna paklausīja. Viņa zināja, ka Busī seko. Ja spīdētu mēness, viņa to saredzētu.
Kādā pieturas vietā viņi apstājās. Monsoro dažas stundas atpūtās un gribēja atkal doties ceļā. Viņš negribēja sasniegt Parīzi, bet pēc iespējas vairāk attālināties no Ažēras.
Attēlotā aina atkārtojās vēl vairākas reizes.
— Viņš aiz dusmām var aizrīties, un ārsta gods būs glābts, — Remī klusi čukstēja.
Bet Monsoro nenomira. Desmit dienās viņi sasniedza Parīzi, un grāfs jutās daudz spirgtāks.
Remī bija teicams ārsts, daudz labāks, nekā viņš pats vēlējās.
Ceļojuma laikā Diāna ar savu maigumu uzveica Busī lepnumu. Viņš apsolīja ierasties pie grāfa Monsoro un pateikties par piedāvāto draudzību.
Apmeklējumu varēja attaisnot ar grāfa atveseļošanos.
Remī kopa laulāto draugu, bet daiļajai kundzei nodeva mīļākā vēstulītes.
XXX
Busī ierodas pie Indriķa III un saķildojas ar minjoniešiem