Ne Katrīna, ne Anžū hercogs neatgriezās Luvrā. Abu brāļu nesaticība kļuva arvien lielāka un nopietnāka.
Pie karaļa neieradās neviens mātes sūtnis. Viņš iedomājās par ļaunāko.
Minjoniēši aizrādīja:
— Sire, jūsu brālim ir slikti padomdevēji.
Bet Fransuā padomdevējs varēja būt vienīgi Busī, kas izpelnījās karaļa vislielāko žēlastību.
Kādudien beidzot pieteica Anžū hercoga sūtni.
Šī vēsts karali un viņa mīluļus tā sakaitināja, ka viņi nozvērējās sūtnim atriebt viņas majestātes nicināšanu. Minjoniēši nospodrināja savus zobenus un sienās izmēģināja savus dunčus. Vienīgi Čiko klusēja un atstāja savu zobenu un dunci makstī. Bet Indriķis atcerējās, ka viņa jokdaris vienmēr ir bijis labs padomdevējs, kad visi citi pieļauj lielas kļūdas, un apvaicājās par padomu.
Čiko norādīja uz minjoniešu smieklīgo gatavošanos un aizrādīja, ka uzmanīgais hercogs gan jūtas visai drošs, jo no viņa ieradies sūtnis. Viņš ieteica sūtni saņemt ar šķietamu laipnību un nogaidīt izdevību, kad Fransuā kopā ar hercogu Gīzu varēs apcietināt un ievietot drošā pili.
Viņu sarunas laikā ienāca gvardes virsnieks.
— Kas ir? — karalis jautāja.
— Sire, Anžū hercoga sūtnis ierodas Luvrā, — virsnieks ziņoja.
— Ar pavadoņiem?
— Nē, viens pats.
— Tad viņš jāsaņem jo laipnāk, Indriķi, jo tas būs kāds drošsirdis, — Čiko ieteica.
— Uz priekšu, — pavēlēja karalis, mēģinādams savaldīties, — uz priekšu! Lai galms sapulcējas lielajā zālē. Es uzvilkšu melnas drēbes, jo man jārunā ar brāļa sūtni.
Indriķa III tronis atradās lielajā zālē.
Ap troni pulcējās trīcošs pūlis. Karalis sēdēja visai noskumis. Visu acis bija pievērstas galerijai, pa kuru gvardes kapteinim vajadzēja ievest hercoga sūtni.
— Sire, — Kvēls čukstēja karalim, — vai jūs zināt sūtņa vārdu?
— Nē, bet tas ir vienalga.
— Sire, tas ir monsieur Busī. Vai ar to apvainojums nekļūst trīskārtīgs?
— Es neredzu, kur te saskatāms apvainojums, — Indriķis vēsi atbildēja.
— Jūsu majestāte varbūt neredz, bet mēs gan saskatām, — Šombergs
teica.
Indriķis neatbildēja. Viņš juta, ka ap viņa troni rūgst dusmas un naids, un priecājās, ka varēs ienaidniekam atriebties.
Kvēls sarka un bālēja. Viņa rokas žņaudza zobena rokturi. Šombergs uzvilka cimdus un jau tvēra dunci. Možirons paņēma savu zobenu no kāda pāža rokām un apjoza pie jostas. Espernons uzsmailēja ūsas līdz ausīm un nostājās aiz saviem biedriem.
— Ievediet sūtni, — Indriķis pavēlēja.
Zālē iestājās klusums. Likās, ka šai klusumā var dzirdēt trakojam karaļa dusmas.
Galerijā atskanēja lepni soļi, nošķinda pieši.
Ar paceltu galvu un mierīgu skatienu Busī ienāca zālē.
Viņš devās tieši pie karaļa, zemu palocījās un gaidīja, līdz to izjautās. Viņš stāvēja lepni un apzinīgi, kā muižnieks, kas nekad savu karali nav apvainojis.
— Jūs esat šeit, monsieur Busī? — karalis iesāka, — Man liekas, ka jūs bijāt Anžū sirdī.
— Sire, es tiešām biju tur, — atbildēja Busī, — bet es Anžū atstāju.
— Un kāpēc jūs ieradāties mūsu galvaspilsētā?
— Parādīt jūsu majestātei mūsu godbijību.
Karalis un minjoniēši saskatījās.
— Tikai? — karalis augstprātīgi vaicāja.
— Es ierados ari viņa augstības, Anžū hercoga, uzdevumā, lai viņa padevību pievienotu manējai.
— Ko hercogs vēl teica?
— Viņa augstība teica, ka viņš kopā ar māti karalieni gatavojas atgriezties Parīzē un vēlas, lai jūsu majestāte viņu saņemtu kā uzticamāko pavalstnieku.
Karalis tik tikko valdīja pārsteigumu un nebija spējīgs turpināt uzdot jautājumus.
Mirkli izmantoja Čiko un iesaucās:
— Labrīt, monsieur Busī!
Busī pagriezās izbrīnā, ka šajā zālē uzradies arī viens draugs.
— O, monsieur Čiko, sirsnīgi sveicinu, — Busī atbildēja. — Kā klājas monsieur Sentlukāsam?
— Ļoti labi. Patlaban viņš ar kundzi pastaigājas gar putnu būriem.
— Un tas ir viss, kas jums sakāms, monsieur Busī? — jautāja karalis.
— Jā, sire. Pārējos jaunumus pastāstīs viņa gaišība personīgi.
— Ļoti labi, — karalis teica.
Viņš piecēlās no troņa un nokāpa divus pakāpienus zemāk. Audience bija beigusies, galminieki izklīda.
Busī pamanīja, ka viņu ielenc minjoniēši — kā četri ienaida un draudu tēli.
Zāles otrā galā karalis klusi apspriedās ar kancleru.
Busī izlikās, ka neko neredz, un mierīgi sarunājās ar Čiko.
NolCmis Busī laupīt pedejo atbalstu, karalis iesaucās:
— Čiko, nāciet šurp, man ar jums jārunā!
Čiko laipni palocījās, Busī tikpat smalki atbildēja. Viņš palika viens. Viņa seja un izturēšanās pārvērtās. Pret karali viņš bija izturējies mierīgi, pret Čiko pieklājīgi, tagad viņš bija lepns.
Viņš tuvojās Kvēlam un jautāja:
— Labrīt, monsieur Kvei! Vai drīkstu vaicāt, kā klājas?
— Diezgan slikti, monsieur, — Kvēls atbildēja.
— Mans Dievs, kas gan noticis? — iesaucās Busī, izlikdamies, ka ir uztraucies.
— Ir kaut kas tāds, kas mūs ļoti nomāc, — Kvēls paskaidroja.
— Kaut kas? — Busī brīnījās. — Vai tad jūsējie nav diezgan spēcīgi, lai šo «kaut ko» uzveiktu?
— Piedodiet, monsieur, — iebilda Možirons, aizbīdīdams Šombergu, kas arī gribēja iejaukties sarunā, — piedodiet, monsieur Kvēls gribēja teikt — kāds.
— Bet ja kāds monsieur KvClu apgrūtinās, tad viņš taču to pabīdīs sāņus,— Busī atbildēja.
— Arī es devu viņam šo padomu, un man liekas, ka viņš paklausīs, — piebilda Šombergs.
— Ak, tas esat jūs, monsieur Šomberg? — iesaucās Busī. — Es jūs nemaz nepazinu.