— Varbūt, ka man joprojām ir zila seja, — Šombergs atbildēja.
— Ne, tieši otrādi! Jūs esat ļoti bāls. Vai jūs neesat vesels, monsieurV
— Ja es esmu bāls, monsieur, tad aiz dusmām.
— Tātad arī jūs kaut kas vai kāds nomāc?
— Jā, monsieur.
— Tāpat kā mani. Arī mani kaut kas nomāc, — piebilda Možirons.
— Aizvien asprātīgāk, mīļais Možiron, — sacīja Busī. — Tiešām, mani kungi, jūsu apmulsušās sejas mani ļoti uztrauc.
— Jūs neaizmirstiet mani, monsieur! — pēkšņi iesaucās Epernons.
— Piedodiet, monsieur Epernon, jūs arvien mīlat slēpties aiz citiem, tā ka man nebija nekāda patika jūs pazīt.
Četru minjoniešu skatieni runāja skaidru valodu, bet Busī smaidīdams turpināja savu spēli. It kā viņu nolūkus nemaz nenojauzdams, viņš izlikās akls un nevērīgs.
Viņš klusēja un smaidīja.
— Hallo! — Kvēls nepacietīgi iesaucās. Busī paskatījās griestos un tad pārlūkoja zāli.
— Monsieur, — viņš ierunājās, — vai jūs neievērojāt šis zāles atbalsi? Marmora sienas neatraida nevienu skaņu, augstie spraišļi balss stiprumu divkāršo. Klajā laukā skaņas sadalās, liekas, ka tās uztver mākoņi.
Možirons tuvojās Busī un gribēja kaut ko iečukstēt.
Jauneklis atkāpās un aizrādīja:
— Nekādus noslēpumus, monsieur! Jūs zināt, ka viņa majestāte ir ļoti aizdomīgs un var iedomāties, ka mēs viņu nopulgojam.
Možirons gluži pārskaities atvirzījās.
Šombergs ieņēma viņa vietu un teica:
— Es esmu neveikls, bet vaļsirdīgs vācietis. Es runāju ļoti skaļi, lai klausītāji varētu saprast. Bet ja manus skaidros vārdus negrib saprast, ja tas, ko es uzrunāju, ir kurls vai spītīgs, tad…
— Jūs? — iesaucās Busī, nicīgi novērodams drosmīgo jaunekli. — Jūs?
Busī paraustīja plecus un uzgrieza Šombcrgam muguru. Viņš atradās
iepretim Epernonam.
— Redzat, mani kungi, — Epernons aizrādīja, — redzat, monsieur Busī izskatās kā laucinieks. Viņš uzaudzējis garu bārdu un viņa zobenu nerotā saite. Viņam ir melni zābaki un pelēka cepure.
— Es pats ļoti labi redzu, monsieur Epernon. Redzot jūs tik labi ģērbušos, es brīnījos, kas gan daž< dienās ar cilvēku nenotiek. Man, Klermontas grāfam Luī Busī, jāņem par paraugu niecīgs gaskoniešu muižnieciņš. Lūdzu, palaidiet mani garām, jūs taču minat man uz kājām ar visiem saviem miizu zābakiem,— Busī smaidīdams atbildēja.
Pie šiem vārdiem Busī aizgāja garām Kvēlam un Epernonam un sasveicinājās ar Sentlukāsu, kas nule bija ienācis zālē.
Sentlukāss juta Busī sasvīdušo roku.
Viņš nojauta, ka noticis kaut kas neparasts, aizvilka Busī projām no minjoniešiem un tad izveda no zāles.
Minjoniēši dzīvi sarunājās, saistīdami arī citu galminieku uzmanību.
— Tas ir pilnīgi neticami, — sacīja Kvēls. — Es viņu apvainoju, un viņš pat neatbildēja.
— Es viņu izaicināju, bet viņš klusēja, — paskaidroja Možirons.
— Mana roka gandrīz vai skāra viņa seju, bet viņš neatbildēja, — piebilda Šombergs.
— Es nominu viņam kāju, bet viņš neatbildēja, — sauca Epernons.
— Viņš izlikās, ka nesaprot, — piebilda Kvēls. — Tur kaut kas slēpjas.
— Es zinu, — ieteica Šombergs.
— Nu?
— Viņš juta, ka mēs visi četri viņu nogalināsim, un to viņš negrib.
Šai mirklī pie jaunekļiem pienāca karalis, Čiko kaut ko iečukstēja viņam ausi.
— Ko monsieur Busī teica? — karalis jautāja. — Man likās, ka te ļoti skaļi sarunājās.
— Jūs gribat zināt, ko monsieur Busī sacīja, sirel — jautāja Epernons.
— Jā, es esmu ziņkārīgs, — karalis pasmaidīja.
— Neko labu, sire. Viņš vairs nav parīzietis, — atbildēja Kvēls.
— Kas tad?
— Viņš ir padevīgs zemnieks.
— O, ko tas nozīmē? — iesaucās karalis.
—Tas nozīmē to, ka es gādāšu suni, kas sakož viņa kāju ikrus, — atbildēja Kvēls.
— Man ir naktskrēsls, ko es nosaukšu par Busī, — paskaidroja Šombergs.
— Bet es, kungi, iešu vēl tālāk, — piebilda Epernons. — Šodien es uzminu viņam uz kājas, rīt es tam cirtīšu pļauku. Tas ir neīsts drošsirdis, lielīgs drošsirdis.
— Kā, mani kungi, — karalis šķietami ļaunojās, — kā, jūs iedrošināties Luvrā aizskart mana brāļa galminieku!
— Protams, — Možirons padevīgi paskaidroja. — Kaut gan mēs viņu aizskārām, tas tomēr neatbildēja.
Karalis smaidīdams paskatījās uz Čiko un sacīja:
— Mani kungi, es eju pie karalienes, ar kuru kopā es pusdienoju. Uz drīzu redzēšanos! Mūsu itāļu aktieri izrādīs kādu joku lugu. Es jūs ielūdzu to noskatīties.
Galminieki godbijīgi palocījās, un karalis izgāja.
Tai pašā laikā pa citām durvīm ienāca Sentlukāss un ar mājienu aizturēja četrus minjoniešus, kas jau gribēja aiziet.
— Piedodiet, monsieur Kvēl, vai jūs joprojām dzīvojat Sanonorē ielā? — viņš jautāja.
— Jā, mīļais draugs. Un kas tad ir?
— Man ar jums mazliet jāaprunājas.
— O!
— Un jūs, monsieur Šomberg, vai es drīkstu lūgt jūsu adresi?
— Es dzīvoju Betīza ielā, — pārsteigtais vācietis atbildēja.
— Jūsējo, Epernon, es zinu.
— Greneļa ielā.
— Jūs esat mans kaimiņš.
— Un jūs, Možiron?
— Es dzīvoju Luvrā.
— Tātad es varu sākt ar jums. Nē, ar jums, monsieur Kvēl.
— Lieliski! Es sāku saprast. Jūs nākat monsieur Busī uzdevumā.
— To es neesmu teicis. Es tik teicu, ka vēlos ar jums runāt.
— Ar visiem četriem?
— Jā.
— Man liekas, ka Luvra sarunām nav īstā vieta. Sapulcēsimies pie viena no mums. Mēs visi uzklausīsim, kas jums sakāms.
— Teicami!
— Iesim pie Šomberga, Betlza ielā, kas ir tikai dažus soļus no šejienes.
— Jā, nāciet man līdzi!
— Lai notiek, — Sentlukāss palocījās. — Parādiet mums ceļu, monsieur Šomberg.