— Labprāt.
Pieci muižnieki roku rokā atstāja Luvru.
Viņiem sekoja no galvas līdz kājām apbruņojušies sulaiņi.
Tā viņi sasniedza Betīza ielu. Šombergs pavēlēja sakārtot pils lielo salonu.
Sentlukāss uzkavējās priekšistabā.
XXXI Viens pret četriem
Atstāsim Sentlukāsu Šomberga priekšistabā un palūkosimies, kas iepriekš notika starp viņu un Busī.
Tiklīdz viņi bija izgājuši no zāles, Sentlukāss apstājās, nemierīgi paskatījās visapkārt un jautāja:
— Vai jums ir nelabi, mīļais draugs? Tiešām, jūs nobālējāt, liekas, ka jūs esat tuvu ģībonim.
— Nē, — teica Busī, — es smoku aiz dusmām.
— Kā, jūs ņemat vērā šo puiku pļāpāšanu? Mierīgi, mierīgi, Busī!
—Lieliski! Mierīgi! Ja jūs kaut pusi būtu dzirdējis, ko viņi man samuldēja, jūs ar savu raksturu jau būtu beigts.
— Ko jūs gribat?
— Jūs esat mans draugs, Sentlukāss, un esat cildeni apliecinājis savu draudzību.
— Ak, mans mīļais, — atteica Sentlukāss, kas domāja, ka grāfs Monsoro miris un apbedīts, — par to nav ko runāt. Jūs mani apvainojāt. Dūriens bija ļoti skaists, kas man ļoti labi izdevās, bet tas nav mans nopelns. To man iemācīja karalis, kad es atrados viņa gūstā.
— Dārgais draugs!
— Lai paliek Monsoro, runāsim par Diānu. Vai nabaga mazā ir pūcīga? Vai viņa man piedos? Kad būs kāzas? Kad būs kristības?
— Dārgais draugs, pagaidi taču, kamēr grāfs Monsoro nomirst!
— Kā? — Sentlukāss satrūkās kā čūskas dzelts.
— Jā, mans draugs, magones nemaz nav tik bīstami augi, kā jūs bijāt iedomājies, un viņš nemaz nenomira tāpēc, ka nokrita sarkanajos ziedos. Viņš dzīvo un ir vēl niknāks.
— Vai tiešām?
—Jā, viņš draud atriebties un nozvērējies jūs nogalināt pirmajā izdevīgajā gadījumā.
— Jūs mani mulsināt.
— Tā tas ir.
— Viņš dzīvo?
— Jā.'
— Un kāds muļķa ārsts viņam palīdzēja?
— Manējais, mīļais draugs.
— Nu es vairs neko nesaprotu, — Sentlukāss nomurmināja. — Tad es esmu kritis negodā. Pie velna! Es visiem izpaudu, ka viņš ir miris, viņš atradīs savus mantiniekus sērās. Bet cs to necietīšu! Pie pirmās izdevības viena zobena dūriena vietā viņš dabūs četrus.
— Nomierinieties, Sentlukās! Grāfs Monsoro mani vēl labāk atbalsta un ir vēl noderīgāks, nekā jūs varat iedomāties. Viņš tur aizdomās hercogu, viņš ir pārliecināts, ka jūs esat ieradies viņa sūtīts. Viņš ir greizsirdīgs uz hercogu. Es esmu eņģelis, dārgais draugs. Es esmu viņa mīļais Busī.
— Ko gan Remī ir iedomājies?
— Ko jūs gribat? Viņš ir godavīrs. Viņš ir ārsts, kam jādziedina visi slimnieki.
— Puisis ir sapņotājs.
— Grāfs apgalvo, ka es esmu izglābis viņam dzīvību. Viņš man uztic arī savu sievu.
— Tādā gadījumā jūs viņa nāvi varat gaidīt daudz mierīgāk. Bet arī tad es esmu ļoti pārsteigts.
— Dārgais draugs!
— Goda vārds! Es nokritu kā no mākoņiem.
— Bet šajā mirklī lieta neattiecas uz grāfu Monsoro.
— Protams, baudīsim dzīvi, kamēr vēl varam. Pajautājiet Anžū hercogam, vai viņa māte nav parūpējusies par kādu pretindi. Bet tikmēr piecelieties, mīļais draugs!
Busī pasmaidīja. Viņš satvēra Sentlukāsa roku un sacīja:
— Jūs redzat, ka esat man pakalpojuši tikai daļēji.
— Pareizi. Vai jūs vēlaties, lai izpildu visu? — pārsteigtais Sentlukāss jautāja. — Tas būs grūti, bet jūsu dēļ, mīļais Busī, esmu gatavs uz visu, ja vēl ieraugu viņa dzeltenās acis.
— Nē, mans dārgais, nē. Es jums jau teicu, ka Monsoro var palikt neaizskarts, un, ja jūs esat mans parādnieks, tad atlīdziniet savu parādu ar citu pakalpojumu.
— Runājiet, es klausos!
— Mēs esam kā suņi un kaķi. Tiklīdz saule mūs visus silda, mūsu starpā valda miers. Bet ja daļu siltuma un gaismas piesavinās cits, tad mēs laižam darbā zobus un nagus.
— Tādā gadījumā iekarosim saulgozi.
— Iekarosim. Parādiet savus skaistos baltos zobus, izlaidiet nagus, un sāksim.
— Es jūs nesaprotu. Busī pasmaidīja.
— Es jūs varētu aizsūtīt pie Kvēla.
— Ā!
— Vai ne, tagad jūs sākat saprast?
— Jā.
— Lieliski! Pajautājiet, kādā dienā viņam patiktos pārgriezt man rīkli vai ļaut pārgriezt savējo.
— Es pajautāšu, mīļais draugs.
— Vai jums nav nepatīkami.
— Nē. Ja vēlaties, varu to tūlīt izdarīt.
— Mirkli pagaidiet! Ja jūs ejat pie Kvēla, tad vienā reizē to pašu pajautājiet arī monsieur Šombergam.
— O, arī Šombergam. Velns! Jūs nemīlat vilcināties, Busī. Busī pamāja, lai Sentlukāss nepretojas.
— Labi, — Sentlukāss atbildēja, — kā vēlaties.
— Ja jūs būtu tik laipns, mīļais Sentlukās, tad jūs Luvrā varētu uzmeklēt monsieur Možironu un uzaicināt arī viņu.
— Trīs! Padomājiet, Busī! Vai nebūs pārāk daudz?
— Nē.
— Vēl ne?
— Pēc tam uzmeklējiet monsieur Epernonu. Es jūs gan negribu apgrūtināt, jo viņš ir visai bēdīgs puišelis, bet viņš noapaļo skaitli.
Sentlukāss nolaida rokas, paskatījās Busī un izdvesa:
— Četri?
— Četri, mans draugs, — Busī atbildēja. — Es nevēlētos, ka jūs, augstas kārtas, drosmīgs un dižciltīgs vīrs, izturētos pret šiem kungiem pārāk pieklājīgi…
— Ak, mīļais draugs!
— Nokārtojiet visu pēc bruņinieku paražām.
— Jūs būsit apmierināts.
Busī smaidīdams sniedza Sentlukāsam roku un sacīja:
— Jauki! Ak, minjoniešu kungi, reiz arī mēs smiesimies.
— Mans draugs, bet noteikumi?
— Kas par noteikumiem?