— Jūsējie.
— Es pieņemšu pretinieku noteikumus.
— Jūsu ieroči?
— Šo kungu ieroči.
— Diena, stunda, vieta?
— Kā kungi vēlēsies.
— Bet jūs…
— Nerunāsim par tādiem sīkumiem. Rīkojieties ātri! Es iešu pastaigāties Luvras mazajā dārzā. Kad viss nokārtots, varat mani uzmeklēt.
— Jūs gaidīsit?
— Jā.
— Sarunas var ieilgt.
— Man ir laiks.
Kā jau zināms, pēc Šīs sarunas Sentlukāss uzmeklēja visus četrus jaunekļus karaļa audiences zālē un ievadīja sarunas. Visi devās uz Šomberga pili. Kad zāle bija nokārtota un viņa majestātes mīluļi, kas nojauta Sentlukāsa apmeklējuma iemeslu, svinīgi bija apsēdušies zāles četros stūros, durvju sargs atvēra lielās durvis un aicināja Sentlukāsu ienākt.
Roku sānos iespiedis, mēteli kreisajā pusē ar zobenu lepni uz augšu pacēlis, cepuri labajā rokā, Busī sekundants apstājās uz sliekšņa.
— Monsieur d'Epinē de Sentlukāss, — sauca durvju sargs. Sentlukāss ienāca zālē. Šombergs, i/pildīdams mājastēva pienākumus,
piecēlās un devās viesim pretī. Ienācējs ncapsvcicin'ājās, bet uzlika galvā cepuri.
Tas norādīja uz apmeklējuma raksturu. Šombergs palocījās, atgriezās pret Kvēlu un teica:
— Esmu pagodināts stādīt jums priekšā monsieur Žak u dc Levī, grāfu Kvēlu.
Sentlukāss tuvojās Kvēlam, palocījās un teica:
— Priecājos. Kvēls palocījās.
Šombergs pagriezās pret zāles otru stūri un sacīja:
— Esmu pagodināts stādīt jums priekšā monsieur Luī Možironu. Sekoja parastā ceremonija.
Tas pats atkārtojās pie Epernona. Tad šombergs minēja savu vārdu.
— Priecājos, — Sentlukāss atbildēja un palocījās.
Visi četri draugi apsēdās. Sentlukāss palika stāvam un sacīja Kvēlam:
— Grāf, jūs esat apvainojis grāfu Luī de Klermontu d'Ambuāzu, monsieur Busī. Viņš sveicina un izaicina uz divkauju jums vēlamā dienā un stundā, lai ar jūsu izvēlētiem ieročiem cīnītos līdz nāvei. Vai piekrītat?
— Protams. Grāfs Busī parāda man pārāk lielu godu, — Kvēls mierīgi atbildēja.
— Jūsu diena, grāf?
— Man labāk patiktu rit nekā parīt, labāk parīt nekā aizparīt.
— Jūsu stunda?
— No rīta.
— Jūsu ieroči?
— Zobens un duncis, ja monsieur Busī nav iebildumi. Sentlukāss palocījās un atbildēja:
— Viss, ko jūs šajā ziņā noteiksit, monsieur Busī būs likums.
Tad viņš ar to pašu griezās pie Možirona un diviem pārējiem minjoniešiem.
— Bet mēs neiedomājāmies vienu, — iebilda Šombergs.
— Ko?
— Gadījums dara brīnišķīgas lietas. Ja nu mēs visi izvēlamies vienu dienu, tad monsieur Busī var piedzīvot nepatikšanas.
Sentlukāss, grīni pasmaidīdams, palocījās un sacīja:
— Protams, monsieur Busī piedzīvotu nepatikšanas, kādas var izbaudīt no četriem drošsirdīgiem muižniekiem. Bet viņš saka, ka tā neesot pirmā reize, ka Bastīlijas tuvumā viņš kaut ko līdzīgu jau piedzīvojis.
— Un viņš cīnīsies ar visiem četriem? — jautāja Epernons.
— Ar visiem četriem.
— Pa vienam? — vaicāja Šombergs.
— Pa vienam vai ar visiem reizē. Izaicinājums domāts visiem četriem.
Četri jaunekļi saskatījās. Kvēls pirmais pārtrauca klusumu:
— Tas ir ļoti skaisti. Bet lai mēs būtu, cik niecīgi būdami, taču mums jācīnās atsevišķi, lai aizstāvētu savu godu. Mēs pieņemam grāfa priekšlikumu, ka mēs sekojam cits citam, vai vēl labāk…
Kvēls uzlūkoja biedrus. Tie nojauta viņa domas un pievienojās.
— Vai vēl labāk, ja loze izšķirtu, kam no mums jācīnās ar monsieur Busī, jo mēs taču negribam šo drošsirdīgo vīru nonāvēt.
— Un trīs pārējie? — jautāja Sentlukāss.
— Trīs pārējie! Monsieur Busī ir pārāk daudz draugu un mums ir pārāk daudz ienaidnieku, lai trīs pārējie varētu stāvēt ar sakrustotām rokām… Vai ne, mani kungi? — Kvēls vaicāja saviem biedriem.
— Jā, — tie vienbalsīgi atbildēja.
— Man patiktu, ja monsieur Busī šajos svētkos ielūgtu monsieur Livaro,— sacīja Šombergs.
— Ja es drīkstētu izteikt savas domas, es vēlētos redzēt monsieur Balzaku d'Atrāžu, — piezīmēja Možirons.
— Un partija būtu pilnīga, ja tajā piedalītos monsieur Ribeirāks, — noteica Kvēls.
— Mani kungi, — sacīja Sentlukāss, — es paziņošu monsieur Busī jūsu vēlēšanos, un es ceru, ka viņš ir pārāk pieklājīgs, lai jums nepaklausītu. Un tagad, mani kungi, grāfa vārdā vēlreiz paldies!
Sentlukāss vēlreiz palocījās. Četru muižnieku galvas noliecās vienādā augstumā ar viņu mugurām.
Jaunekļi pavadīja Sentlukāsu līdz salona durvīm.
Priekšistabā Sentlukāsu sagaidīja četri sulaiņi.
Viņš izvilka savu zelta pilno maku, nosvieda pie viņu kājām un uzsauca:
— Dzeriet uz jūsu kunga veselību!
XXXII Busī viesos pie Diānas
Priecādamies par teicami veikto uzdevumu, Sentlukāss atgriezās ļoti lepns. Busī viņu gaidīja un pateicās. Taču Sentlukāss atrada viņu ļoti skumīgu.
— Vai es esmu slikti pakalpojis? — jautāja Sentlukāss. — Jūs izskatāties pavisam nomākts.
— Tiešām, mīļais draugs, es nožēloju, ka ļāvu noteikt divkaujas laiku.
— Pacietieties. Aževīni vēl nav ieradušies. Pie velna! Ļaujiet jel viņiem atnākt. Kāpēc jūs tik strauji vicināt nāves izkapti?
— Es tūlīt gribētu mirt.
Sentlukāss izbrīnā paskatījās uz Busī.
— Mirt tādam, kam ir jūsu uzvārds, vecums un mīļākā!
— Ak, es nogalināšu četrus, par to esmu pārliecināts, un saņemšu teicamu dūrienu, kas dos mūžīgo mieru!
— Drūmas domas, Busī!
— Es labprāt vēlētos jūs redzēt manā stāvoklī. Cilvēks, kas izlicies par mirušu un atgriežas, sieviete, ka nevar pamest mirstošā gultu, nevar pasmaidīt, ne runāt, ne rokai pieskarties. Velns un elle! Es vēlētos kādu, ko krietni varētu sapurināt…