Tad viņš apsēdās blakus Diānai un iesāka klusu sarunu.
Pēc mirkļa princis iesaucās:
— Grāf, šai slimniekistabā ir briesmīgi karsts. Es redzu, ka grāfienei grūti elpot, es lai piedāvāšu savu roku, un mēs iziesim dārzā.
Virs un mīļākais pārmainīja naidīgus skatienus.
Diāna piecēlās un satvēra prinēa roku.
— Sniedziet man jūsu roku, — Monsoro sacīja Busī.
Un grāfs Monsoro sekoja sievai.
— O, liekas, ka jums veicas visai labi, — aizrādīja hercogs.
— Jā, monsieur, un es ceru, ka drīz vien varēšu grāfieni pavadīt visur, kurp vien viņai vajadzēs iet.
— Bet jūs tomēr nedrīkstat pārpūlēties.
Monsoro juta, ka prinča atgādinājums bija pareizs.
Viņš nosēdās kādā vietā, no kurienes varēja pārredzēt visu dārzu.
— Grāf, — viņš sacīja Busī, — ja jūs būtu laipns, jūs jau šovakar varētu grāfieni Monsoro pavadīt uz manu mazo namiņu pie Bastīlijas. Man liekas, ka tiešām labāk, ja viņa dzīvo tur, ne šeit. Ja es Meridorā viņu izglābu no šā ērgļa nagiem, tad Parīzē gan tam neļaušu viņu aprīt.
— Nē, monsieur, — Remi aizrādīja savam kungam, — nē, to jūs nevarat darīt.
— Kāpēc ne?
— Jūs piederat Anžū hercogam, kas jums nekad nepiedos, ja jūs būsit atbalstījis grāfu.
— Vienalga! — jauneklis jau gribēja izsaukties, kad Remī skats viņu savaldīja.
Monsoro mirkli padomāja un tad teica:
— Remī ir taisnība, es nevaru prasīt šādu pakalpojumu. Bet rīt vai parīt es pats varēšu apmesties šajā mājā.
— Jūs esat neprātīgs! — iesaucās Busī. — Jūs pazaudēsit vietu.
— Varbūt, bet es paturēšu savu sievu, — atbildēja grāfs. Un viņš īgni savilka pieri, ka Busī vajadzēja nopūsties.
Vēl tajā pašā vakarā grāfs aizveda Diānu uz pazīstamo namiņu. Remī palīdzēja iekārtoties.
Būdams īsts pakalpības gars, Remī saprata, ka Busī mīla ir apdraudēta un ka tam ir vajadzīgs atbalsts, tāpēc viņš atkal tuvojās Ģertrūdei, kas to mazliet sabāra, bet beidzot visu piedeva.
Diāna atkal iekārtojās savā istabā ar ģīmetni un balti zeltaino damasta gultu. No grāfa Monsoro istabas viņu šķīra vienīgi gaitenis.
Busī plēsa matus, ar ko varēja gūt labus panākumus. Grāfs Monsoro berzēja rokas un smaidīja. Viņš priecājas par Anžū hercoga dusmām.
XXXIV Divi sāncenši
Pārspīlēts uztraukums dažiem cilvēkiem nomāc īsto kaislību, kā vilkiem un hiēnām izsalkums izpaužas mežonīgā niknumā.
Līdzīgas jūtas māca Anžū hercogu, kas aiz dusmām kļuva vai traks, dabūdams zināt, ka Diāna vairs neatrodas Meridorā, bet atgriezusies Parīzē. Viņš šajā sievietē bija gandrīz vai iemīlējies, un tieši tāpēc, ka viņa no tā vairījās.
Viņa naids pret grāfu Monsoro drīz vien izvērtās dusmās, kas kļuva vēl bīstamākas tāpēc, ka viņš pazina grāfa noteikto raksturu.
Viņš neatteicās arī no politiskās darbības. Tiklīdz viņš bija atgriezies Parīzē, tā no jauna sāka pīt tās režģus. Mirklis bija izdevīgs. Daudzi šaubīgie sazvērnieki pulcējās ap Anžū hercogu un ar nejaušām, bet varenām saitēm saistīja princi ar Gīzu, kas bija uzmanīgi atvirzījies sānis un klusi novēroja, kas Ciko visai uztrauca.
Ar Busī hercogs vairs neielaidās nekādos politiskos noslēpumos, viņu starpā valdīja tikai viltīga draudzība. Princim nepatika, ka viņš jaunekli bija redzējis pie Monsoro, ko tas senāk tā ienīda.
Viņu uztrauca ari līksme, kas apskaidroja Diānas seju, svaigā krāsa, kas pielūgto padarīja tik iekārojamu. Princis zināja, ka puķes vienīgi saule un sievietes tikai mīlā zied un smaržo. Diāna bija laimīga, un ļaunais princis par otra laimi kļuva vai ārprātīgs.
Princis bija radis izmantot visus līdzekļus, lai iegūtu kāroto, un viņam likās smieklīga kāda vīra greizsirdība un sievietes pretošanās. Kādudien, pēc nelabas nakts, ko Fransuā bija nomurgojis mokošos sapņos, viņš pavēlēja aizjūgt karieti, lai dotos pie grāfa Monsoro, kas dzīvoja namiņā pie Bastīlijas. Princis nojauta, ka pienācis mirklis, lai piepildītu savu vēlēšanos.
Princis devās ceļā kopā ar Busī. Viņi pieturēja pie durvīm, izgāja caur eju un uzkāpa pa trepēm. Princis iegāja istabā, Busī palika trepjutelpā.
Princis ieraudzīja vienīgi grāfu Monsoro, kas atpūtās uz kāda dīvāna. Diāna pa to laiku ar maigām rokām skāva Busī. Mīlētājus uzticīgi apsargāja Ģertrūde.
Jau tā bālais Monsoro, ieraugot hercogu, kļuva līķbāls. Princis bija viņa lietuvēns.
— Monsieur, — viņš iesaucās, dusmās drebēdams, — monsieur šai n?tmā! Patiesi, par daudz goda!
Zobgalība bija skaidri jaušama, jo grāfs negribēja savaldīties.
Princis izlikās, ka to nemaz neievēro. Viņš smaidīdams tuvojas atspirgušajam un sacīja:
— Es vienmēr sekošu savam cietējam draugam, kaut jūs ietu kurp iedams, lai apjautātos par jūsu veselību.
— Ja nemaldos, jūsu augstība minēja vārdu — draugs?
— Jā, mīļo grāf. Kā jums klājas?
— Daudz labāk, monsieur. Es varu piecelties, pastaigāties un pēc astoņām dienām būšu pilnīgi vesels.
— Vai jūsu ārsts ieteica Bastīlijas gaisu? — princis jautāja.
— Jā, monsieur.
— Vai savā pilī jūs nejūtaties patīkamāk?
— Nē, monsieur! Tur mani visai daudz apmeklēja, un šie apmeklējumi arvien sacēla lielu troksni.
Grāfa nozīmīgi izteiktie vārdi nepalika neievēroti. Bet princis izlikās pavisam vienaldzīgs.
— Bet man liekas, ka šeit jums nav dārza?
— Dārzs man tikai kaitēja, monsieur, — atbildēja Monsoro.
— Kur jūs pastaigājaties, mans mīļais?
— Nekur, monsieur.
Princis saknieba lūpas.
— Vai jūs zināt, grāf, — viņš pēc brīža ierunājās, — vai jūs zināt, ka karalim daudzi lūdz galma medību pārziņa vietu?