— Kāda iemesla dēļ, monsieur?
— Daudzi apgalvo, ka jūs esat miris.
— Ak, monsieur, apgalvoju, ka es vēl neesmu miris.
— Es gan neko neapgalvoju. Jūs sevi aprokat, jūs esat dzīvs mironis. Tagad Monsoro saknieba lūpas un teica:
— Labi, monsieur, es atstāšu savu vietu.
— Vai tiešām?
— Jā, ir lietas, kam es dotu priekšroku.
— Tas nu gan nav prātīgi, — princis iebilda.
— Tāds nu es esmu, monsieur.
— Ja jau tā, tad jūsu nodomu var zināt arī karalis?
— Kas viņam to pateiks?
— Ja viņš man ko jautās, es atkārtošu mūsu sarunu.
— Monsieur, ja viņa majestātei visu atkārtotu, ko Parīzē runā, tad viņam ar divām ausīm vien gan nepietiktu.
— Ko Parīzē runā, monsieur? — ievaicājās princis, pret grāfu tik strauji pagriezdamies, it kā čūskas dūrienu sajuzdams.
Monsoro redzēja, ka saruna izvēršas pārāk nopietna, ka viņam vēl laupīta kustības brīvība, un viņš uzveica dusmas, kas vārījās krūtīs, savaldījās un atteica:
— Nezinu. Es tik redzu notikumu ēnas. Ja karalis ļaunojas, ka es slikti pildu savu pienākumu, tad viņš ir netaisns.
— Kā tā?
— Protams, mana nelaime…
— Nu?
— Ir arī vina vaina.
— Paskaidrojiet.
— Vai monsieur Sentlukāss, kas mani sadūra, nav karaļa uzticamākais draugs? Karalis viņam iemācīja savādu dūrienu, ar ko viņš caurdūra manas krūtis, un es nezinu, vai viņu slepeni nav sūtījis pats karalis.
Anžū hercogs palocīja galvu.
— Jums taisnība, — viņš teica, — Bet karalis paliek karalis.
— Protams, līdz viņš tāds vairs nav, — atbildēja Monsoro. Hercogs nodrebēja. Pēc brīža viņš ievaicājās:
— Sakiet, vai grāfiene Monsoro šeit nedzīvo?
— Monsieur, viņa patlaban ir slima, citādi viņa ierastos, lai jums parādītu savu dziļāko padevību.
— Slima? Nabaga kundze!
— Jā, monsieur.
— Aiz rūpēm par jūsu slimību?
— Sākumā, pēc tam sakarā ar pārvākšanos.
— Cerēsim, ka neveselība nebūs ilga, mīļo grāf. Jums ir veikls ārsts. Un viņš piecēlās.
— Jāatzīstas, ka Remī mani lieliski kopa, — paskaidroja Monsoro.
— Tas ir Busī ārsts.
— Grāfs viņu atstāja manā rīcībā, monsieur.
— Tātad jūs ar Busī saista ciešas saites?
— Viņš ir mans labākais, mans vienīgais draugs, — Monsoro vēsi atbildēja.
— Dievs ar jums, grāf. — sacīja princis, paceldams damasta durvju aizkaru.
Tai mirklī viņam likās, ka blakus istabā būtu noplīvojusi sieviešu kleita. Gaiteņa vidū parādījās Busī. Hercogu māca aizdomas.
— Brauksim, — viņš sacīja Busī.
Nekā neatbildējis, Busī steidzās lejā, lai sagatavotu karieti, bet varbūt arī, lai slēptu savu piesarkušo seju.
Princis mēģināja iekļūt istabā, kurā bija redzējis pazūdam sievietes drānas. Atgriezies viņš ieraudzīja, ka uz durvju sliekšņa stāvēja nobālušais Monsoro, kas bija sekojis.
— Jūsu augstība ir apmaldījusies, — grāfs salti aizrādīja.
— Tiešām, pateicos, — princis nomurmināja un galīgi noskaities devās lejā.
Visu ceļu hercogs un Busī nepārmainīja ne vārda. Busī atstāja hercogu pie viņa pils durvīm.
Kad Fransuā atradas savā kabinetā, pie viņa noslēpumaini ielīda Orilī.
— Vīrs izturējās ļoti nekaunīgi, — hercogs ierunājās.
— Varbūt arī mīļākais, — iebilda Orilī.
— Ko tu saki?
— Taisnību, monsieur.
— Stāsti!
— Ceru, ka jūs piedosit, monsieur, jo tas notika jūsu labā.
— Es piedodu.
— Kad jūs iegājāt namā, es ielīdu kādā piebūvē un novēroju.
— Un ko tu redzēji?
— Es redzēju kādas sievietes tērpu, redzēju šo sievieti noliecamies, redzēju divas rokas apskaujam viņas kaklu. Manas ausis ir ļoti jutīgas. Es skaidri sadzirdēju arī ilgu un kvēlu skūpstu.
— Bet kas gan bija vīrietis? — hercogs jautāja. — Vai tu viņu pazini?
— Cimdiem nav sejas, monsieur.
— Jā, bet tu varēji pazīt cimdus.
— Tiešām, man likās…
— Vai ne, tu tos pazini?
— Bet tā ir tikai nojauta.
— Vienalga, saki!
— Monsieur, man likās, ka tie būtu monsieur Busī cimdi.
— Ar zeltu izšūti briežādas cimdi, vai ne? — sauca hercogs, no kura acīm pēkšņi nokrita visa tumšā migla.
— Ar zeltu izšūti briežādas cimdi, jā, monsieur, jā.
— Busī, jā, tas ir Busī! Ak, es aklais! Nē, es nebiju akls, es tikai neticēju tādai nelietībai.
— Uzmanieties, — aizrādīja Orilī, — man liekas, ka jūsu augstība runā pārāk skaļi!
— Busī, — hercogs vēlreiz atkārtoja, atcerēdamies daudzus sīkumus, kas bija palikuši neievēroti, bet tagad izvērtās lieli un nozīmīgi.
— Bet viens nav skaidrs, monsieur, — sacīja Orilī, — vai šis vīrietis nevarēja paslēpties grāfienes Monsoro istabā?
— Protams. Bet Busī, Busī, kas bija gaitenī, būtu viņu redzējis.
— Pareizi, monsieur!
— Un cimdi, cimdi!
— Arī pareizi. Un skūpsts. Es vēl tagad dzirdu…
— Ko?
— Divus vārdus.
— Kādus?
— Rītvakar.
— Ak, mans Dievs!
— Ja mēs gribētu atkārtot mūsu agrāko paņēmienu, mēs uzzinātu patiesību.
— Orilī, rītvakar mēs atkal iesāksim.
— Jūsu augstība zina, ka es esmu jūsu uzticamākais kalps.
— Labi. Ak, Busī, — hercogs ņurdēja, — Busī, sava kunga nodevējs! Busī, godīgākais vīrs… Busī, kas negrib, ka es kļūstu par Francijas karali…
Velnišķā priekā smaidīdams, viņš atlaida Orilī, lai vienatnē nodotos klusām pārdomām.
XXXV izlūki
Anžū hercogs un Orilī turēja vārdu. Hercogs visu dienu novēroja Busī, turēdams to arvien savā tuvumā. Busī to vien vēlējās. Vakarā viņš kļuva brīvs.