— Monsieur, mēs uzmodināsim visu māju, — kalps aizrādīja.
— Vienalga! — Monsoro dusmīgi atbildēja. — Man liekas, ka es esmu šeit kungs un ka man ir tiesības darīt to, ko vēlas Anžū hercogs.
Nestuves bija sagatavotas. Monsoro lika atsaukt divus savus ļaudis, kas dzīvoja netālu, un, kad tie bija ieradušies, nestuves ātri devās ceļā un pēc stundas ceturkšņa apstājās pie Anžū hercoga pils.
Hercogs un Orilī bija tikko atgriezušies. Viņu zirgi vēl nebija atsedloti.
Grāfs Monsoro drīkstēja ieiet pie prinča bez pieteikšanas. Viņš parādījas uz sliekšņa tai brīdī, ka Fransuā nometa uz krēsla savu cepuri un sniedza kalpotājam zābakus.
Kāds kalps pieteica galma medību pārzini.
Ja zibens šai mirklī būtu sašķaidījis loga stiklus, hercogs tā nebūtu pārsteigts, kā dzirdot grāfa Monsoro vārdu.
— Grāfs Monsoro! —viņš nemierīgi iesaucās.
— Jā, monsieur, es, — atbildēja grāfs, asiņu mulsumu tikko valdīdams.
Monsoro juta, ka uztraukumā viņa kājas sāk gurt, un viņš apsēdās kādā
krēslā.
— Jūs sevi nogalināsit, mans draugs, — sacīja hercogs. — Jūs izskatāties tik bāls, ka, liekas, esat tuvu ģībonim.
— Ak, nē, monsieur. Man jārunā ar jūsu augstību par ļoti svarīgām lietām. Varbūt, ka pēc tam es paģībšu.
— Runājiet, mīļais grāf, — samulsušais Fransuā uzaicināja.
— Pateicos, es vēlētos zem četrām acīm, — iebilda Monsoro.
Hercogs aizraidīja visus, pat Orilī.
— Jūsu augstība nupat atgriezās mājās?
— Kā redzat, grāf.
— Nav labi, augstība, naktīs klaiņot pa ielām.
— Kas jums teica, ka es klīdu pa ielām?
— Ak, Dievs! Putekļi, kas klāj jūsu drēbes, monsieur.
—Grāf Monsoro, vai jūs izpildiet tikai galma medību pārziņa pienākumus vai vēl kādus? — princis jautāja tādā balsī, par ko nevarēja šaubīties.
— Spiega? Jā, monsieur. Visa.pasaule ar to nodarbojas, un es arī.
— Kāpēc, monsieur?
— Es pētu notikumus.
— Ļoti savādi, — atbildēi&princis, tuvodamies pulkstenim, lai vajadzības gadījumā varētu saukt palīgus.
— Ļoti savādi, — atbildēja Monsoro.
— Stāstiet, kāpēc jūs atnācāt! Vai atļausit apsēsties?
— Nezobojieties, monsieur. Tik padevīgs kalps, kāds es esmu, kas šai stundā un šādā stāvokli ieradies jums pakalpot, to nepelna. Ja es apsēdos, monsieur, tad tikai tāpēc, ka nevaru nostāvēt.
— Pakalpojumu, — ierunājās hercogs, — kādu pakalpojumu?
— Jā.
— Runājiet.
— Monsieur, es nāku pie jūsu augstības kāda varena valdnieka uzdevumā.
— Karaļa?
>
— Nē, hercoga Gīza.
— Ak, hercoga Gīza uzdevumā. — princis atbildēja. — Tas ir gluži kas cits. Nāciet tuvāk un runājiet!
XXXVI
Vīra un mīļākā sazvērestība pret karali
Iestājās neilgs klusums. Hercogs pirmais to pārtrauca jautādams:
— Nu, mīļais grāf, kas jums hercoga Gīza uzdevumā man sakāms?
— Ļoti daudz, monsieur.
— Viņš jums ir atrakstījis?
— Nē, kopš maitre Nikolā Davida dīvainās pazušanas hercogs Gīzs man vairs neraksta.
— Jūs bijāt karaspēka nometne?
— Ne, monsieur, viņš ieradās Parīzē.
— Kā, hercogs Gīzs ir Parīzē?
— Jā, monsieur.
— Un es to neesmu redzējis!
—Viņš ir pārāk gudrs, lai parādītos atklātībā un apdraudētu jūsu augstību.
— Un man nekas nav ziņots?
— Kā ne, monsieur, es jums ziņoju.
— Bet ko viņš šeit meklē?
— Monsieur, viņš ieradies uz kādu apspriedi, uz kuru jūs viņu aicinājāt.
— Es viņu esmu aicinājis?
— Protams. Tai dienā, kad jūs apcietināja, hercogs Gīzs man uzdeva paziņot jums, ka viņš ieradīsies Parīzē starp 31.maiju un 2.jūniju. Ja jūs esat hercogu Gīzu aizmirsis, tad viņš jūs nav aizmirsis, monsieur.
Fransuā nobālēja. Šis laiks bija bijis tik trauksmains, ka viņš norunāto apspriedi tiešām bija aizmirsis.
— Pareizi, — viņš sacīja, — bet starp mani un hercogu Gīzu vairs nav toreizējo attiecību.
— Tādā gadījumā būtu labi, ja viņš dabūtu to zināt, monsieur. Man liekas, ka viņš ir gluži citādās domās.
— Kā tā?
— Jūs varbūt domājat, ka esat visus sakarus ar viņu pārtraucis, monsieur. Bet viņš vēl arvien tic, ka ir jūsu sabiedrotais.
— Es gan otrreiz vairs neatļaušos sagūstīties.
— Kur monsieur pirmo reizi sagūstīja?
— Kā! Kur mani sagūstīja? Pie velna, Luvrā!
— Vai tas notika hercoga Gīza kļūdas dēļ?
— To es nesaku, — hercogs murmināja, — to es nesaku. Es tik saku, ka viņš manu bēgšanu gan nesekmēja.
— Tas būtu bijis ļoti grūti, jo viņam pašam bija jābēg.
— Taisnība.
— Bet kad jūs atradāties Anžū, vai es jums neteicu, ka varat viņam ticēt, ka tai dienā, kad jūs dosities uz Parīzi, dosies arī viņš?
— Ari tā ir taisnība. Bet es neesmu devies uz Parīzi.
— Bet jūs tomēr esat šeit.
— Jā, es esmu Parīzē kā sava brāļa sabiedrotais.
— Monsieur atļaus atgādināt, ka viņš nav tikai hercoga Gīza sabiedrotais vien.
— Kas tad es esmu?
— Monsieur ir viņa biedrs. Anžū hercogs iekoda lūpā.
— Un viņš jums uzdeva ziņot man par viņa ierašanos Parīzē?
— Jā, viņš man parādīja šo godu.
— Bet jūs nestāstāt par viņa atgriešanās iemesliem.
— Viņš man visu izstāstīja, monsieur, jo hercogs zina, ka esmu jūsu augstības padevīgākais kalps.
— Viņam ir kādi nodomi? Kādi?
— Tie paši.
— Un viņš domā tos piepildīt?
— Protams.