— Un šie nodomi cer veikt vienu… Hercogs apklusa, viņš nedrīkstēja turpināt.
— Iegūt jums Francijas karaļtroni, monsieur, — Monsoro piebilda. Hercoga seja priekā nosarka.
— Vai mirklis ir izdevīgs?
— Jūsu gudrība to izšķirs.
— Mana gudrība?
— Jā, uzklausiet lietas apstākļus.
— Runājiet!
— Karaļa iecelšana par līgas vadoni bijis tikai joks. Visa valsts saceļas pret karaļa varmācību. Karaspēks trīc nepacietībā, pilsoņi apvienojas, mūsu uzticamības vīri pulcē līgai arvien jaunus piekritējus. Indriķa valdīšanai tuvojas gals. Hercogam Gīzam karaļlronim jāizvēlas cienīgs mantinieks, un viņš izvēlējies jūs. Vai jūs atteiksities no savām agrākajām domām?
Hercogs neatbildēja.
— Nu, ko jūs domājat, augstība?
— Pie velna! Es domāju…
— Monsieur zina, ka viņš var būt gluži vaļsirdīgs.
— Es domāju, ka manam brālim nav bērnu, ka pēc viņa es kļūšu troņmantinieks, ka viņam ir vārga veselība. Kāpēc man jārīko apvērsums, kāpēc man jādodas briesmās, ja viss tāpat ir iegūstams?
— Jūs maldāties augstība, — atbildēja Monsoro. Dažos vārdos viņš aizrādīja, ka hercogs aizmirsis Navarras karali un ka ar Gīza palīdzību viss iespējams, bet bez viņiem ne tagad, ne nākotnē nekas nav sasniedzams.
Hercogs strauji piecēlās, vairākas reizes pārsoļoja pāri istabai, salauza visu, kas vien gadījās tuvumā, tad apstājās iepretī Monsoro un teica:
— Tev taisnība, grāf, apgalvojot, ka man ir tikai divi draugi — tu un Busī.
Šos vārdus pavadīja nozīmīgi smaidi.
— Tātad… — Monsoro ierunājās. Viņa acis priekā gaiši mixdzēja.
— Tātad runā, uzticīgais kalps, runā! Es klausos.
— Vai jūs pavēlat, monsieur?
— Jā.
— Labi, monsieur. Viss izsakāms divos vārdos. Pēc nedēļas ir svētā Maizes diena, vai ne, monsieur?
— Jā.
— Karalis paredzējis šajā dienā doties lielā gājienā uz Parīzes galvenajiem klosteriem.
-Šo gājienu rīko katru gadu.
— Jūsu augstība atcerēsies, ka tad karali nepavada gvardi vai ari tie paliek pie durvīm. Karalis apstājas pie altāra, nometas ceļos un noskaita piecus mūstēvus un piecas Ave Maria.
— Zinu.
— Viņš apmeklēs arī Ženevjevas klosteri.
— Protams.
.— Bet ja klosterī atgadās kāda nelaime…
— Nelaime?
— Jā, nokrīt kāda ūdens noteka.
— Tad?
— Tad altārs vairs nevar palikt priekšailē, tad tas jānovieto pagalmā.
— Es klausos.
— Karalis ienāk. Četri vai pieci galminieki viņam seko. Bet aiz karaļa un šiem pieciem pavadoņiem aizslēdz vārtus.
— Un tad?
— Jūsu augstība pazīst mūkus, kas godinās viņa majestāti?
— Tie ir tie paši…
— Kas piedalījās augstības kronēšanā, gluži pareizi.
— Vai viņi iedrošināsies pieskarties Dieva svaidītam?
— Tikai lai viņu apgraizītu.
— Vai viņi to tiešām iedrošināsies? — hercogs iesaucās. — Viņi aizskars karali?
— Ak, tad viņš vairs nebūs karalis.
— Kā tā?
— Vai jūs neesat dzirdējis runājam par kādu Ženevjevas klostera brāli, par kādu svēto vīru, kas reiz turējis runu, līdz sācis rādīt brīnumus?
— Par brāli Gorenflo?
— Gluži pareizi.
— Tas pats, kas par līgu sprediķo ar šauteni rokā?
— Tas pats. Viņš ievedīs karali savā cellē. Brālis piespiedīs viņu parakstīt rakstu par atteikšanos no troņa. Tiklīdz viņš būs parakstījis, ar šķērēm rokā ienāks madame Monpansjē. Šķēres ir jau nopirktas. Tās ir skaistas šķēres no masīva zelta. Gods kam gods.
Fransuā klusēja. Viņa acis iepletās kā kaķim, kas tumsā uzglūn savam laupījumam.
— Pārējo jūs saprotat, monsieur, — grāfs turpināja. — Tautai paziņos, ka karalis nožēlojis savas kļūdas un paliks klosterī. Ja kāds vēl šaubīsies, tad hercogam Gīzam ir armija, kardinālam — baznīca un Majēnas hercogam — pilsoņu gvarde, un ar šīm trim varām tautu var piespiest ticēt, kam vien grib.
Grāfs Monsoro lika priekšā princim parakstīt solījumu, ka piekrīt tūlītējam apvērsumam.
Tā kā hercogs vilcinājās, galma medību pārzinis viņam pārmeta, ka tas saudzē savu dzīvību un grib visu pasākumu iznīcināt.
Princis izlasīja rakstu no viena gala līdz otram. Grāfs redzēja viņu arvien vairāk nobālam. Kad viņš bija beidzis, viņa ceļi drebēja, un tas atslīga pret galdu.
— Še, monsieur, — sacīja Monsoro, pasniegdams spalvu. — Ja jūs nevēlaties, neviens jūs nespiež.
— Bet jūs taču man draudat.
— Es jums nedraudu, monsieur. Dievs lai mani sargā, es jums tikai pasaku lietas apstākļus.
— Dodiet! — hercogs pavēlēja.
Savaldījies viņš paņēma spalvu.
Monsoro sekoja viņam ar naidā un cerībā kvēlojošām acīm. Kad hercogs tuvināja spalvu papīram, grāfs atbalstījās pret galdu. Platām acīm viņš sekoja prinča rokai.
— Ak! — viņš nopūtās, kad hercogs bija parakstījies.
Ar strauju vēzienu papīru pie sevis pierāvis, viņš to salocīja un paslēpa aiz krekla, aizpogāja kamzoli un satinās mētelī.
Hercogs nolūkojās grāfā ar dziļu izbrīnu, jo viņš nesaprata savādo izteiksmi bālajā sejā, kurā laistījās mežonīgs prieks.
— Un tagad, monsieur, esiet prātīgs, — sacīja Monsoro.
— Kā tā? — jautāja hercogs.
— Neskraidiet vakaros ar Orilī pa ielām, kā jūs to nupat darījāt.
— Ko jūs gribat teikt?
— Es gribu teikt, monsieur, ka šovakar jūs ar savu mīlu vajājāt kādu dāmu, kuru viņas laulātais draugs dievina. Viņš nogalinās katru, kas tai tuvosies.
— Vai jūs runājat par sevi un jūsu kundzi?
— Jā, monsieur, un tā kā jūs tūlīt uzminējāt, es nemēģināšu liegties. Es apprecēju Meridoras Diānu, un, kamēr es dzīvoju, cits neviens viņu neiegūs, arī princis ne. Un lai jūs noteikti pārliecinātos, monsieur, zvēru pie sava goda vārda un šā dunča.