Un viņš pacēla dunča asmeni gandrīz pret hercoga krūtīm. —Monsieur, jūs mani apdraudat! —dusmās nobālējušais princis iesaucās.
— Nē, manu priitci, es tikai jums pastāstu lietas apstākļus.
— Ko jūs gribat man iestāstīt?
— Ka neviens neiegūs manu sievu.
— Un es, aitasgalva, — Anžū hercogs sauca galīgi pārskaities, — es apgalvoju, ka jūs brīdināt par vēlu, jo viņai jau viens ir.
Monsoro drausmīgi iekliedzās, saķēra matus un nomurmināja:
— Jūs ne, monsieur, jūs ne?
Viņam vajadzēja tikai pastiept roku, lai caurdurtu prinča krūtis. Fransuā atkāpās.
— Jūs esat zaudējis prātu, grāf, — viņš iesaucās, gatavodamies jau zvanīt.
— Nē, es redzu skaidri, runāju prātīgi, dzirdu pareizi. Jūs teicāt, ka kāds ir ieguvis manu sievu.
— Es to arī atkārtoju.
— Nosauciet personu un miniet pierādījumus!
— Kas šovakar divdesmit soļus no jūsu nama ar musketi gulēja paslēptuvē?
— Es.
— Grāf, tai laikā…
— Tai laikā..
— Tai laikā kāds vīrietis bijātie jums, vai pareizāk — pie jūsu kundzes.
— Vai jūs redzējāt viņu ieejam?
— Es redzēju viņu iznākam.
— Pa durvīm?
— Pa logu.
— Jūs vinu pazināt?
— Jā.
— Viņa vārdu, — iesaucas Monsoro, — viņa vārdu, monsieur, vai ari es par sevi negalvoju!
Hercogs pārvilka roku pār pieri, viņa lūpās pavīdēja smīns.
— Monsieur grāf, — viņš atbildēja, — zvēru pie mana prinča vārda, pie mana Dieva, pie manas dvēseles, ka nedēļas laikā es jūs iepazīstināšu ar vīrieti, kas ir ieguvis jūsu sievu.
— Jūs zvērat?
— Zvēru.
— Labi, monsieur, nedēļas laikā, — atbildēja grāfs, piesizdams roku pie krūtīm, kur atradās parakstītais papīrs, — nedēļas laikā… vai… Jūs taču saprotat?
— Pēc nedēļas atnāciet atkal. Tas ir viss, ko varu pateikt.
— Labi, vēl labāk, — atbildēja grāfs Monsoro. — Nedēļas laikā es pilnīgi atgūšu spēkus, un, kas grib atriebties, tam jābūt stipram.
Un viņš devās projām, atvadīdamies ar tādiem sejas vaibstiem, kas princim norādīja uz slēptiem draudiem.
XXXVII Pastaiga pie Bastīlijas torņa
Pamazām visi augstmaņi, kas bija sekojuši hercogam uz Anžū, atkal atgriezās Parīzē.
Hercogs visvairāk priecājās par triju mīluļu atgriešanos, brīdināja tos par galma nodomiem un lika doties uz Luvru, pats palikdams savā pilī.
Indriķis III šos zeltā, dārgakmeņos un brokātā tērptos anžujiešus nevēlējās pieņemt, un tie velti nogaidījās galerijā. Drīz vien ieradās Kvēls, Možirons, Šombergs un Epernons, kas godbijīgi sveicināja tikpat laipnos aževīnus.
— Mani kungi, — sacīja Atrāžs, jo Busī pēc iespējas izvairījās, — ziņas ir ļoti bēdīgas, bet jūsu mutē tās kļūst daudz pieņemamākas.
— Mani kungi, — piebilda Šombergs, — jūs esat laipnības un pieklājības ziedi. Vai jūs nevēlaties mazliet pastaigāties?
— Kurp mēs iesim? — jautāja Kvēls.
— Es zinu kādu skaistu vietu Bastīlijas apkārtnē, — piebilda Šombergs.
— Mani kungi, mēs jums sekosim, ejiet! — sacīja Ribeirāks.
Četri karaļa draugi kopā ar četriem aževīniem tiešām atstāja Luvru un devās uz laukumu pie Bastīlijas. Tas bija vecu zirgu tirgus.
Kad viņi bija nonākuši nodomātajā vietā, Kvēls aizrādīja:
— Jauks, vientuļš laukums, kungi.
— Tiešām, — piebilda Atrāžs.
— Mēs domājam, — Kvēls turpināja, — ka nākamajā dienā jūs mūs pavadīsit šurp, lai sekundētu monsieur Busī, kas mūs izaicinājis uz divkauju.
— Pareizi, — Busī aizrādīja saviem pārsteigtajiem draugiem.
— Viņš neko neteica, — sauca Atrāžs.
— Vai jūs pieņemsit monsieur Busī priekšlikumu? — jautāja Možirons.
— Protams, — aževīni atbildēja, — tas ir pārāk liels gods, par ko mēs loti priecājamies.
— Lieliski! — Šombergs berzēja rokas. — Vai mēs varētu izlozēt?
Vēlreiz pārrunājuši divkaujas noteikumus — pēc sešām dienām, cīņa ar
zobenu, dunci, starp divām liepām —, viņi sāka izlozēt.
Šombergs izvilka pirmais, tad Ribeirāks. Viņi bija pirmais pāris divkaujai. Kvēls un Atrāžs bija otrais. Livaro un Možirons — trešais. Dzirdot Kvēla vārdu, Busī savilka pieri, jo zaudēja cienīgāko pretinieku.
Kad Epernons redzēja, ka viņam jācīnās ar Busī, tas nobālēja.
— Mani kungi, sacīja Busī, — līdz divkauju dienai mēs nešķirsimies. Mēs esam dzīvības un nāves draugi. Vai negribat piedalīties manā pilī sarīkotajā mielastā?
Aicinājumam piekrizdami, visi palocījās un devās pie Busī, kura pilī greznas dzīres ieilga līdz otram rītam.
XXXVIII Čiko izziņa
Indriķis Luvrā nepacietīgi gaidīja savus draugus atgriežamies no pastaigas ar anžujiešiem.
Čiko viņiem sekoja un, nojauzdams par Busī un Kvēla nodomu, nogriezās uz grāfa Monsoro namu.
Monsoro bija liels viltnieks, bet Čiko viņš nevarēja piemuļķot. Gaskonietis karaļa uzdevumā izteica dziļāko nožēlu, un viņu nevarēja aizraidīt.
Čiko atrada Monsoro gultā. Pagājušā vakara dēkas tikko atspirgušo grāfu bija galīgi satriekušas, un Remī skumji vēroja, ka nelabs drudzis atkal apdraudēja savu upuri.
Neraugoties uz slimību, grāfs Monsoro tomēr mēģināja ievadīt sarunas un apvaldīt naidu pret Anžū hercogu, kā to nojauta vienīgi jūtīgais Čiko. Jo grāfs bija klusāks un atturīgāks, jo Čiko skaidrāk lasīja viņa domas.
' — Tiešām, tur kaut kas slēpjas, — viņš pie sevis prātoja.
Čiko gribēja uzzināt, vai grāfa drudzis nav niekošanās, kā reiz bija krāpies Nikolā Dāvids.