Bet Remī nebija maldījies, aptaustot Monsoro pulsu, Čiko nodomāja:
— Viņš tiešām ir slims un neko nevarēs iesākt. Paliek vienīgi monsieur Busī. Redzēsim, ko viņš spēj.
Un viņš steidzās uz Busī pili, ko atrada zaigojam gaismā un plūsmojam smaržās.
— Vai monsieur Busī svin kāzas? — viņš jautāja kādam kalpam.
— Nē, monsieur, — tas atbildēja, — monsieur Busī samierinājies ar vairākiem ievērojamiem galminiekiem, kam par godu sarīkojis lieliskas dzīres.
— Kad tik viņš tos nenoindē… Nē, šai ziņā viņš ir nekaitīgs, un viņa majestāte var būt drošs, — domāja Čiko.
Viņš atgriezās Luvrā un atrada Indriķi lādēdamies staigājam kādā ieroču zālē.
— Ak, dārgais draugs, — karalis iesaucās, — vai tu zini, kas ar viņiem ir noticis?
— Ar ko? Ar minjoniešiem?
— Jā, ar maniem nabaga draugiem.
— Šai mirklī viņiem gan klājas bēdīgi, — atbildēja Čiko.
— Vai viņi ir nogalināti? Vai viņi līdz nāvei?.. — Indriķis izbailēs nepabeidza.
— Baidos, ka līdz nāvei.
— Tu zini un vēl smejies, pagāns!
— Pagaidi, mans dēls, līdz nāvei piedzērušies!
— Nerr, kā tu mani sāpini! Bet kāpēc tu šos galminiekus pulgo?
— Es viņus cildinu.
— Tu arvien zobojies. Ja es lūdzu, runā nopietni! Vai tu zini, ka viņi aizgāja ar aževīniem?
— Pie velna, vai es zinu?
— Un kādas bija sekas?
— Es jau tev teicu. Viņi ir līdz nāvei piedzērušies.
Karali šī ziņa ļoti sadusmoja. Kad viņa mīluļi beidzot atgriezās, viņš tos saņēma ļoti nelaipni. Bet kad tie atstāstīja norunu ar aževīniem, ka viņi pēc dažām dienām cīnīsies ar karaļa niknākajiem ienaidniekiem, karaļa īgnums izgaisa, viņš tos apskāva, divkauju dienu noteikdams otrā dienā pēc Maizes svētkiem.
XXXIX Svētā Maizes diena
Dažās dienās līdz Maizes svētkiem notikumi brieda kā negaiss debess dzīlēs.
Pēc četrdesmit astoņu stundu ilga drudža atkal piecēlies, grāfs Monsoro sāka rīkoties, lai pats notvertu savas sievas mīļāko. Bet viņam nelaimējās, tāpēc aizdomas par Anžū hercoga sakariem ar Diānu neizgaisa.
Busī turpināja ik dienas apmeklēt galma medību pārziņa māju.
Remī viņu tikai bija brīdinājis par grāfa nojautām un mēģinājumiem atrast sāncensi, un viņš pārtrauca nakts apmeklējumus pa logu.
Čiko visu laiku nodarbojās ar Indriķi Valuā, ko viņš sargāja kā māte bērnu, un savu omulīgo Gorenflo. Pēdējam viņš bija pavēlējis atgriezties cellē, kur klostera priors mūku sagaidīja ar vislielāko laipnību.
Pirmajā apmeklējumā Čiko daudz runāja par karaļa dievbijību, un priors bija ļoti priecīgs, ka Maizes svētkos viņa majestāte nodomājis pagodināt arī klosteri. Šis gods izrādījās vēl lielāks, nekā iepriekš paredzēja. Godājamā priora lūgts, Indriķis nosolījās dienu un nakti pavadīt klostera vientulībā.
Čiko ieradās klosterī vairākas reizes. Tā kā viņa kabatās, mētelī un aiz zābakiem atradās visādas pudeles, tad brālis Gorenflo sagaidīja viņu daudz laipnāk nekā priors Žozefs Fulons. .
Tādās reizēs viņš vairākas stundas ieslēdzās mūka cellē un, kā pats apgalvoja, piedalījās viņa svēto rakstu pētīšanā un ekstāzē. Divas dienas pirms Maizes svētkiem Čiko palika klosterī visu nakti. Otrā dienā klīda baumas, ka Gorenflo pierunājis viņu kļūt par mūku.
Karalis pa to laiku apmācīja savus draugus rapieru mākslā, izmēģināja jaunus dūrienus un visvairāk pārbaudīja Epernonu, kam loze bija lēmusi varenu pretinieku. Jauno cīkstoni liktenīgās dienas tuvums visai uztrauca.
Zināmās nakts stundās pilsētas ielās varēja redzēt steidzamies savādu mūku, kas drīzāk līdzinājās bruņiniekam nekā garīdzniekam. Hercoga Gīza pils bija visu sazvērnieku sapulcēšanās vieta, kur ik vakaru notika slepenas apspriedes un mielasti. Visu vadonis tad bija mazais mūks — Monpansjē kundze.
Pilsoņu sardze ar kareivju cepurēm galvās un šautenēm plecos katru nakti apstaigāja pilsētu.
Beidzot Parīze sagaidīja Maizes dienas rītu.
Lielās dienas rīts bija ļoti skaists, un ielās izkaisītās puķes izplatīja brīnišķu smaržu. Čiko, kas jau divas nedēļas gulēja karaļa guļamistabā, šai rītā ļoti agri uzmodināja Indriķi.
— Ak, manu nabaga Čiko, žēlo mani! — Indriķis iesaucās. — Tu esi ļoti nežēlīgs, jo iztraucēji manu skaistāko sapni, kādu es jebkad ēsmu sapņojis.
— Un ko tu sapņoji, mans dēls?
— Es sapņoju, ka Kvēls ar sekundes dūrienu caurdūra Atrāžu un mīļais draugs peldēja pretinieka asinīs. Pielūgsim Dievu, lai mans sapnis piepildās. Pasauc kalpotāju, Čiko!
— Ko tu vēlies?
— Savu saru kreklu un rīkstes.
— Vai tu labāk negribi garšīgu azaidu?
— Pagān, Maizes svētku dievkalpojumu tu gribi noklausīties ar pārpilnu vēderu.
— Pareizi!
— Pasauc kalpotāju, Čiko!
— Pacieties! — Čiko atbildēja. — Pulkstenis ir tikai astoņi, un tu varētu sevi pērt līdz vēlam vakaram. Vispirms papļāpāsim. Vai gribi ar savu draugu papļāpāt? Tu to nenožēlosi, Valuā.
— Labi, papļāpāsim, bet tikai pasteidzies.
— Kā mēs iedalīsim šo svētku dienu, mans dēls?
— Trīs daļās.
— Par godu Svētajai Trīsvienībai, labi. Pastāsti.
— Vispirms dievkalpojums Scnžcrmēnokscruā baznīcā.
— Labi.
— Tad mielasts Luvrā.
— Ļoti labi.
— Tad grēku nožēlošanas gājiens pa ielām, apstaigājot visus galvenos klosterus, sākot ar jakobīņu un beidzot ar Svētās Ženevjevas klosteri. Svētās Ženevjevas klostera prioram cs apsolījos līdz otram rītam palikt vienatnē kāda svētā cellē, lai nakti pavadītu lūgšanās.
— Es viņu pazīstu.