— Kas ir, monsieur? — flautas spēlētājs jautāja.
— Viņš pats sevi notiesāja.
— Viņš jums nesekos?
— Nē!
— Vai viņš dodas uz vēstulē noteikto satikšanos?
— Jā.
— Šovakar?
— Šovakar!
— Vai grāfs Monsoro to zina?
— Par satikšanos? Jā. Par vīrieti, ko viņš tur satiks? Vēl ne.
— Tātad jūs esat nolēmis grāfu upurēt?
— Esmu nolēmis atriebties, bet baidos tikai par vienu.
— Ko?
— Monsoro varētu paļauties uz saviem spēkiem un izmaņām, un Busī varētu izbēgt.
— Monsieur var būt bez rūpēm.
— Kā tā?
— Vai tiešām ir nolemts Busī pazudināt?
— Pie velna! Kas izmanto manas priekšrocības, kas izmanto manu gribu par savējo, tam nevar būt žēlastības! Jā, jā, Orilī, Busī ir beigas!
— Tad nerūpējieties, monsieur. Ja no Monsoro viņš izbēgs, tad no kāda cita viņš neizbēgs.
— Un kas ir šis cits?
— Vai monsieur pavēl minēt viņa vārdu?
— Jā, es pavēlu.
— Tas ir monsieur Epernons.
— Epernons! Epernons! Kas ar viņu rīt cīnīsies divkaujā?
— Jā, monsieur.
— Pastāsti.
Orilī gribēja iesākt, kad hercogu aizsauca. Karalis sēdēja pie galda un brīnījās, ka Anžū hercogs vēl nav redzams, jo Čiko bija norādījis uz brāļa iztrūkšanu.
— Tu pastāstīsi gājienā, — hercogs aizrādīja un sekoja durvju sargiem. Orilī vārdiem Epernonam: «Nerūpējieties, monsieur Busī rīt necīnīsies»
un viņa norādījumam bija zināms pamats. Flautas spēlētājs un Epernons bija veci draugi. Epernons žēlojās Orilī par Busī lielisko veiksmi divkaujās, kas droši vien pretiniekam būs liktenīga. Viņš iedeva tūkstoš ekiju draugam, kurš salīga slepkavas, kas uzglūnētu Busī grāfa Monsoro nama tuvumā un greizsirdīgajam vīram vajadzības brīdī izpalīdzētu.
XLI Svētku gājiens
Tiklīdz mielasts bija beidzies, karalis kopā ar Čiko atgriezās savā istabā, lai uzvilktu grēku nožēlotāju drānas, un pēc mirkļa iznāca kailām kājām, saiti ap viduci un kapuci galvā.
Galminieki bija tērpušies līdzīgos tērpos.
Laiks bija burvīgs, ielas bija nokaisītas ar ziediem. Runāja, ka lūgšanu altāri ierīkoti ļoti krāšņi, sevišķi Ženevjevas klostera baznīcā.
Karaliskā gājiena ceļu uz jakobīņu, karmelītu, kāpucīnu un ženevjeviešu klosteriem ielenca nesaskaitāmi ļaužu bari.
Gājienu ievadīja Senžermēnokseruā klostera garīdzniecība. Parīzes virsbīskaps nesa svētos sakramentus. Starp garīdzniecību un virsbīskapu gāja zēni, kas šūpoja smaržu trauciņus, un jaunas meitenes kaisīja rozes.
Tad nāca karalis ar saviem četriem draugiem.
Anžū hercogs gāja savā parastajā tērpā. Viņam sekoja viss galms. Aiz tā nāca pilsoņi un tauta.
Atstājot Luvru, pulkstenis rādīja jau ceturto pēcpusdienas stundu. Krijons ar franču gvardiem gribēja sekot karalim, bet tas noraidīja, un tie palika apsargāt pili.
Bija jau sestā vakara stunda, kad gājiena sākums sasniedza veco Ženevjevas klosteri, uz kura kāpnēm priors ar mūkiem sagaidīja viņa majestāti.
Gājiena pēdējā cēlienā Anžū hercogam aiz noguruma bija kļuvis nelabi. Viņš lūdza karalim atļauju atgriezties pilī, ko arī neliedza.
Arī viņa galminieki ceļā atšķīrās un sekoja Fransuā, it kā gribēdami pierādīt, ka viņi klausa hercogam, nevis karalim.
Pie klostera karalis atbrīvoja arī Kvēlu, Možironu, Šombergu un Epernonu, norādīdams, ka tiem atpūta vajadzīga tāpat kā Livaro, Ribeirākam un Atrāžam.
Virsbīskaps un pārējie garīdznieki aiz noguruma tikko turējās kājās. Karalis apžēlojās par svētajiem mocekļiem un tos atlaida.
Indriķis atgriezās pret prioru Žozcfu Fulonu un teica:
— Šeit es esmu, mans tēvs, es nāku kā grēcinieks un jūsu vientulībā meklēju mieru.
Priors palocījās, karalis atgriezās pret tiem, kas visu dienu bija cietuši gājiena mokas, pamāja ar roku un teica:
— Pateicos, mani kungi, ejiet Dieva mierā.
Ikviens godbijīgi palocījās, un karaliskais grēku nožēlotājs, rokām krūtis dauzīdams, devās augšup pa klostera kāpnēm.
Tikko Indriķis bija pārkāpis slieksni, kad durvis aiz viņa aizdarījās.
Karalis bija nogrimis dziļās pārdomās un neko neievēroja.
— Vispirms mēs jūsu majestāti ievedīsim kapličas baznīcā, kas greznota par godu karalim, debesīm un zemei, — priors aizrādīja Indriķim.
Karalis palocīja galvu un sekoja brālim Fulonam.
Bet tiklīdz viņš bija iegājis drūmajā zālē, kur stinga divas mūku rindas, tiklīdz viņš tuvojās altārim, divdesmit kapuces atsedza galvas, un krēslā iemirdzējās lepnumā un priekā zaigas acis.
Tās droši vien nebija gļēvo, padevīgo mūku sejas. Brūnā āda, kuplās ūsas liecināja par spēku un uzņēmību. Daudzu sejas izķēmoja rētas. Blakus visslavenākajam un lepnākajam, kam rēta bija vislielākā, parādījās uzvarā smaidīga, daiļa sievietes seja.
Šī sieviete svaidīja šķēres, kas tai zelta ķēdē karājās pie jostas, un sauca:
— Ak, mani brāļi, beidzot esam ieguvuši Valuā!
— Tiešām, māsa, es arī domāju, — atbildēja Balafrē.
— Vēl ne, vēl ne, — nomurmināja kardināls.
— Kā tā?
— Vai ar pilsoņu pulku mēs varam cīnīties pret Krijona gvardiem?
— Mums ir kaut kas labāks par pilsoņu pulkiem, — atbildēja Majēnas hercogs. — Ticiet man, mēs nepārmainīsimies ne ar musketes šāvienu.
— Pastāsti, kā tu to domā? — ievaicājās hercogiene Monpansjē. — Mazliet trokšņa man visai patiktos.