— Mana māsa, man jāsaka, ka šis jūsu prieks būs veltīgs. Sagūstītais karalis, protams, kliegs. Bet neviens uz viņa kliedzieniem neatbildēs. Pierunāts vai piespiests, mums nemaz nerādoties, viņš parakstīs atteikšanās rakstu. Šo atsacīšanos izziņos pilsētā, un pilsoņi un kareivji nostāsies mūsu pusē.
— Tas ir labs nodoms un vairs nedrīkst izjukt, — sacīja hercogiene.
— Viņš ir mazliet rupjš, — piebilda kardināls.
— Karalis vilcināsies parakstīt atteikšanos, — Balafrē piebilda. — Viņš ir drošsirdīgs un labāk mirs.
— Tad lai viņš mirst! — iesaucās Majēnas hercogs un Monpansjē hercogiene.
— Nē, — aizrādīja hercogs Gīzs, — nē! Es nekad negribu ieņemt noslepkavotā vietu. Jūs savos nodomos esat aizmirsuši arī Anžū hercogu, kas pēc karaļa nāves droši iegūs Francijas kroni.
— Pie velna! Lai viņš tīko, — iesaucās Majēnas hercogs, — lai viņš tīko! Te ir mūsu brālis kardināls, kas šo iespējamību jau paredzējis. Līdz ar karali būs jāatsakās ari Fransuā. Anžū hercogs draudzējas ar hugenotiem un nav troņa cienīgs. •
— Ar hugenotiem? Vai jūs esat pārliecināti?
— Viņš taču aizbēga ar Navarras karaļa palīdzību.
— Labi.
— Jūs kļūstat par Francijas pavaldoni, mans brāli, un no pavaldoņa līdz karalim nav tālu. Es esmu visu paredzējis. Bet lai aizkavētu atteikšanās raksta nepiespiestu parakstīšanu, franču gvardi tomēr var ielauzties klosteri. Krijons neprot jokoties, un viņš varētu karalim atgādināt: «Sire, ir labi izvairīties no dzīvības briesmām, bet par visu glābiet savu godu.»
—Tā bija ģenerāļa darīšana,—atbildēja Majēnas hercogs,—un ģenerālis ir gādājis nepieciešamo aizsardzību. Mums ir astoņdesmit muižnieku, un simts mūkiem es liku izsniegt ieročus, lai varētu atsist aplenkumu. Mēs varētu turēties veselu mēnesi. Mums ir jāievēro, ka klosterim ir pazemes ejas, pa kurām mēs ar upuri varam aizbēgt.
— Ko tagad dara Anžū hercogs?
— Briesmu brīdi viņš ir kļuvis visai nespēcīgs. Anžū hercogs atgriezās savā pilī, kur kopā ar Busī un Monsoro nogaidīs vēstis par mums.
— Viņam vajadzēja atrasties šeit.
— Jūs maldāties, mans brāli, — norādīja kardināls. — Tauta un galms šai brāļu sakarībā būtu nojautuši kaut ko neparastu—slazdus karaļa dzimtai. Mēs nedrīkstam spēlēt varmāku lomas. Kamēr Anžū hercogs ir brīvs un karaliene māte neatkarīga, visi mūs tikai svētī, mūsu piekritēji mūs apbrīno, nevienam nekas nav iebilstams. Mums jāsargājas aizskart Busī un simtiem citu bīstamu karotāju.
— Rīt Busī cīnās ar minjoniešiem.
— Pie velna! Viņš tos nonāvēs. Jauks joks! Tad viņš būs mūsējais, — ierunājās hercogs Gīzs. — Es iecelšu viņu par armijas ģenerāli Itālijā, kur droši vien gaidāms karš. Monsieur Busī ir lielisks virs, ko es ļoti cienu.
— Pierādījumam, ka es viņu tikpat labi cienu, solos to tūlīt apprecēt, tiklīdz kļūšu atraitne, — piebilda Monpansjē hercogiene.
— Jūs viņu precēsit, mana māsa! — iesaucās Majēnas hercogs.
— Ir daudz dižciltīgākas dāmas par mani, kuras viņa labā daudz darījušas, bet toreiz viņš vēl nebija ģenerālis.
— Labi, labi. Gan jau redzēsim, — Majēnas hercogs atbildēja. — Bet tagad pie darba!
— Kas ir pie karaļa? — jautāja hercogs Gīzs.
— Man liekas, ka priors un brālis Gorenflo, — atbildēja kardināls. — Viņš drīkst redzēt vienīgi pazīstamas sejas, citādi tas varētu sākt šaubīties.
— Ja mēs negribam sazvērestības augļus plūkt, bet baudīt, — aizrādīja Majēnas hercogs.
— Vai viņš ir jau cellē? — madame Monpansjē nepacietīgi ievaicājās.
— Nē. Vispirms viņš apmeklēs lielo altāru kapličas baznīcā un pielūgs svētās relikvijas.
— Tad?
— Tad priors norādīs uz pasaulīgo labumu niecību, pfic tam brālis Gorenflo, jūs zināt, kas līgas vakarā uzstājās ar lielisko runu…
— Tālāk?
— Brālis Gorenflo mēģinās viņu pārliecināt.
— Tiešām, tas būtu ļoti teicami, — hercogs sapņaini piebilda.
— Indriķis ir ļoti māņticīgs, — sacīja Majēnas hercogs, — esmu pārliecināts, ka aiz bailēm no elles viņš padosies.
— Es gan šaubos, — hercogs Gīzs aizrādīja, — bet mūsu kuģi ir sadedzināti, un mēs vairs nevaram atgriezties. Ja prioram un brālim Gorenflo nelaimēsies, mēs izmantosim pēdējo līdzekli — draudus.
— Un tad es Valuā apgraizīšu, — iesaucās hercogiene, arvien pievērsdamas savām mīļākajām domām.
Šai mirklī nakts pirmo ēnu piebiezētajā ailē atskanēja zvans.
— Karalis nokāpj kapličas baznīcā, — sacīja hercogs Gīzs. — Uz priekšu, Majēnas hercog, pasauciet savus draugus, lai atkal varētu pārvērsties mūkos!
XLII Čiko I
Kapuces tūlīt apsedza drošās pieres, kvēlās acis un izteiksmīgās rētas. Trīs brāļu pavadībā četrdesmit mūki devās uz kapličas ieeju.
Karalis bija nogrimis lūgšanās, kas hercoga Gīza nodomus solīja vainagot sekmēm. Indriķis skūpstīja relikviju kastes, dūrēm sita pa krūtīm un murmināja skumjākos psalmus.
Priors sāka savas pamācības, kuras Indriķis noklausījās ļoti uzmanīgi.
Hercogs Gīzs pamāja, Žozefs Fulons noliecās pie karaļa un sacīja:
— Sire, vai jums nepatiktos zemes godības kroni nolikt pie Debesu Tēva kājām?
— Iesim… — Indriķis vienkārši atbildēja.
Un pavadoņi tūlīt atgriezās pret galveno eju uz cellēm.
Indriķis šķita ļoti satriekts. Viņa dūres nemitīgi dauzīja krūtis, lielais rožukronis grabēja uz ziloņkaula miroņa galvaskausa, kas karājās pie viņa jostas.
Nācēji sasniedza celli, uz kuras sliekšņa stāvēja Gorenflo.
— Šeit? — jautāja karalis.
— Protams, — resnais mūks atbildēja.
Karalis brīdi vilcinājās, jo ejas galā varēja redzēt kādas durvis, pareizāk gan—noslēpumainus spraišļus, aiz kuriem bija viežama biezā krēslā gaistoša bezgalīga telpa.