— Te nav neviena karaļa! — Gorenflo caur logu atbildēja.
— Kas to saka? Nelietis! — Krijons kliedza.
— Es, es, es! — Gorenflo melnajā tumsā lepni gavilēja.
— Uzmeklē to puisi un pacienā ar dažām lodēm, — Krijons pavēlēja.
Redzēdams, ka gvardi sagatavo ieročus, Gorenflo nokrita sēdus.
— Atlauz durvis, Krijon! — kāda balss pārtrauca klusumu. Dzirdot šo balsi, neīstajiem un īstajiem mūkiem mati saslējās stāvus.
Šī balss piederēja kādam vīram, kas no kareivju ierindas bija atnācis līdz klostera trepēm.
— Šurp, sire, — atbildēja Krijons, ar cirvi skaldīdams galvenās durvis, tā ka visi mūri drebēja.
Sabiedētais priors piegāja pie loga un jautāja.
— Ko jūs vēlaties?
— Ak, jūs, Žozef Fulon, — atbildēja tā pati mierīgā, lepnā balss. — Atdodiet taču manu nerru, kas visu nakti pavadījis kādā jūsu cellē. Man vajadzīgs Čiko. Es Luvrā garlaikojos.
— Bet man klājas lieliski, mans dēls, — iesaucās Čiko, — atmezdams kapuci un spiezdamies cauri mūku pūlim, kas izbaiļu rūkoņā padevīgi atkāpās.
Šai mirklī hercogs Gīzs kādas atvērtas spuldzes gaismā lasīja atteikšanās raksta vēl svaigo, tik grūti iegūto parakstu:
Čiko I.
— Čiko I! Deviņi velni! — hercogs iesaucās.
— Projām! Projām! Mēs esam pazuduši! Bēgsim!
— Hallo! — priecājās čiko, gandrīz paģībušo Gorenflo ar striķi pērdams.— Hallo!
XLIII
Godīgi nopelnīts pēriens
Kamēr karalis runāja, sazvērnieku izbrīns pamazām pārvērtās bailēs. Atteikšanās raksts, ko bija parakstījis Čiko I, bailes atvietoja ar dusmām.
Čiko uzmeta mūka tērpu plecos, sakrustoja rokas un nekustīgs un smaidīdams sagaidīja pirmo brāzienu.
Bija bīstams mirklis, kad pieviltie muižnieki niknumā tuvojās gaskonietim, lai atriebtos par krāpšanu.
Bet šis neapbruņotais vīrs, kura krūtis sedza vienīgi sakrustotas rokas un seju slēpa zobgalīga maska, atturēja uzbrucējus vairāk nekā kardināla aizrādījums, ka Čiko nāve nenesīs nekāda labuma, ka karalis to nežēlīgi atriebs.
Tāpēc uzbrucēju zobeni un dunči noslīga. Čiko smējās saviem pretiniekiem tieši sejās.
Karaļa draudi kļuva arvien bagātāki, bet Krijona cirvja cirtieni arvien steidzīgāki. Durvis ilgi vairs nevarēja uzbrukumu izturēt, jo to arī neviens nemēģināja atsist.
Pēc īsas apspriedes hercogs Gīzs pavēlēja atkāpties. Čiko tikai smaidīja.
Kopā ar Gorenflo vientulībā pavadītajās naktīs viņš bija iepazinies ar pazemes eju un atradis durvis, pie kurām karalis bija novietojis šveiciešu gvardu virsnieku Tokveno.
Ligas biedri viens pēc otra devās vilkam rīklē.
Kardināls pazuda pirmais. Viņu pavadīja divdesmit muižnieki. Tad aizgāja hercogs ar līdzīgu skaitu mūku. Pēc tam aizsteidzās Majēnas hercogs, kura milzīgais vēders un resnais kakls visai apgrūtināja kustības brīvību, tāpēc viņš bija atstāts pēdējais.
Redzot tuklo Majēnas hercogu atstājam Gorenflo celli, Čiko vairs nesmaidīja.
Viņš mirkli ieklausījās, cerēdams pazemes ejā izdzirdēt atpakaļ bēgošo sazvērnieku kņadu. Viņu pārņēma izbrīna, kad troksnis netuvojās, bet gan pamazām attālinājās.
Pēkšņi gaskonietis par kaut ko iedomājās. Viņš sakoda zobus. Laiks pagāja, sazvērnieki neatgriezās, viņi droši vien bija nojautuši, ka durvis apsargā, un atraduši citu izeju.
Čiko gribēja skriet projām, kad durvis pēkšņi aizkrustoja melns vīstoklis, kas novēlās pie viņa kājām.
— Ak, es nelaimīgais! — mūks sauca. — Monsieur Čiko, piedodiet, manu labo Čiko, piedodiet!
Gorenflo bija aizbēdzis pirmais. Viņam vajadzēja būt jau tālumā. Kā viņš bija atgriezies?
Šis jautājums tiešām satrauca Čiko domas.
— Ak. manu labo monsieur Čiko, — Gorenflo vaimanāja, — piedodiet savam necienīgajam draugam, kas pie jūsu kājām nožēlo savus grēkus.
— Kāpēc tu neaizbēgi līdzi citiem?
— Es nevarēju izlīst, kur citi izspraucās cauri, jo Dievs sodījis mani ar pārliecīgu tuklumu. Ak, nelaimīgais vēders! — sauca mūks, ar abām rokām sizdams pa pieminēto ķermeņa daļu. — Kāpēc es neesmu tik tievs kā jūs, monsieur Čiko! Kāda laime būt tievam!
Mūka žēlabas Čiko nemaz neaizskāra.
— Tātad citi kaut kur izkļuva ārā? — viņš pērkondimdošā balsī iesaucās.
— Ko jūs gribējāt, lai viņi dara? Vai jūs gribējāt, lai viņi sagaida valgu? Ak, nelaimīgais vēders!
— Turi muti un atbildi, — Čiko kliedza.
— Jautājiet, monsieur Čiko, jums ir tiesības to darīt.
— Kā viņi izkļuva ārā?
— Caur lūku.
— Pie velna! Caur kādu lūku?
— Caur lūku, kas ierīkota kapličas griestos.
— Vai tas ir ceļš, ko tu dēvē par pazemes eju?
— Nē, manu mīļo monsieur Ciko. Pazemes ejas durvis ārpusē apsargā. Tiklīdz lielais kardināls gribēja tās atvērt, viņš dzirdēja kādu gvardu sakām: «Man slāpst», un tad viss bija skaidrs.
— Velns un elle! — iesaucās Čiko. — Un tāpēc bēgļi uzmeklēja citu ceļu?
— Jā, mīļais monsieur Čiko, viņi aizbēga pa kapličas griestu lūku.
— Kurp tā ved?
— Eja sākas Šaipus kapličas baznīcas, bet beidzas zem Svētā Žaka vārtiem.
— Tu melo!
— Es, mīļais monsieur?
— Ja viņu būtu aizbēguši caur kapličas eju, tie būtu skrējuši gar celli.
— Tā jau ir, mīļais monsieur. Bet viņi domāja, ka velti aizkavēsies, un izlīda pa lūku.
— Pa kādu lūku?
— Pa lūku, kas iziet dārzā un apgaismo eju.
— Un tu…
— Jā, es biju par resnu…
— Un?
— Un nevarēju izlīst. Aiz kājām mani atvilka atpakaļ, jo citiem aizsprostoju ceļu.
— Bet, — iesaucās Čiko, kura seja pēkšņi atplaiksnījās gaišā sajūsmā, — bet ja jau tu nevarēji izlīst…