— Labi, — sacīja Busī, — mums viss ir jānokārto. Bet jūs zināt, ka rit man jācīnās ar četriem muižniekiem, kuriem ir priekšroka. Es lūdzu, atļaujiet man šovakar atgriezties mājās, un es dodu godavārdu, ka satikšos ar jums, kad un kur vien jums patiks.
Grāfs Monsoro paraustīja plecus.
— Zvēru, ka tikko būšu atbrīvojies no Epernona, Šomberga, Kvēla un Možirona, būšu jūsu rīcībā, piederēšu vienīgi jums. Ja nonāvēsit mani, būsit atriebts, ja es nonāvēšu jūs, es būšu atriebies.
Monsoro atgriezās pie saviem ļaudīm un uzkliedza:
— Uz priekšu, mani varoņi!
— Ak, es maldos, — atbildēja Busī. — Tā nav divkauja, bet slepkavība.
— Pie velna! — kliedza Monsoro.
— Jā, es redzu, ka mēs abi maldāmies. Bet ievērojiet,mo/i5/ewr, ievērojiet, ka Anžū hercogs ļaunosies.
— Viņš pats mani sūta, — Monsoro atbildēja.
Būsī nodrebēja. Diāna pacēla rokas pret debesīm.
— Tādā gadījumā es pats aizstāvēšos, — atbildēja jauneklis.
— Saturies, varoni!
Un ar rokas grūdienu viņš apgāza vairākus galdus, uzsvieda vēl virsū krēslus un vienā sekundē bija radījis aizsargu pret ienaidniekiem.
Viņš rīkojās tik ātri, ka šautenes lode ķēra vienīgi kādu galdu. Pa to laiku Busī apgāza bufeti un savu aizžogojumu vēl nocietināja.
Diāna saprata, ka Busī var palīdzēt vienīgi ar lūgšanām, nokrita ceļos un sāka sirsnīgi lūgt Dievu.
Busī paskatījās uz mīļoto sievieti, tad uz uzbrucējiem, uz sacelto žogu un uzsauca:
— Uz priekšu! Tikai ievērojiet, ka mans zobens ir ļoti ass!
Monsoro jundīti, algotie slepkavas tuvojās vajātajam, kas tos sagaidīja ar
kvēlojošām acīm. Viens izstiepa roku, lai atvilktu galdu, bet pirms viņa pirksti skāra kāroto priekšmetu, Busī zobens veiklā kustībā pāršķēla uzbrucēja roku no plaukstas līdz plecam.
Vīrs iekliedzās un atkāpās pie loga.
Busī izdzirda gaitenī steidzīgus soļus un domāja, kā atrodas starp divām ugunīm. Viņš steidzās pie durvtm, lai aizgrūstu aizbīdni, bet pirms viņš tās sasniedza, durvis atvērās.
Jauneklis atkāpās, lai sagatavotos aizstāvībai pret vecajiem un jaunajiem ienaidniekiem.
Divi vīrieši iesteidzās istabā.
— Dārgais draugs, — sauca labi pazīstama balss, — vai mēs nākam īstā laikā?
— Remī! — grāfs iekliedzās.
— Kā liekas, te notiek slepkavība? — atskanēja otra balss. Busī pazina arī šo balsi un līksmi iesaucās:
— Sentlukāss!
— Es.
— Hallo, grāf Monsoro, — sacīja Busī, — nu jūs gan varētu ļaut mums aiziet. Ja jūs neatkāpsities sānis, mēs pārkāpsim jūsu līķiem.
— Trīs vīri šurp! — Monsoro uzkliedza.
Virs balkona margām parādījās trīs jauni pretinieki.
— Vai te ir vesels karaspēks? — Busī jautāja.
— Augstais Dievs, sargā viņu, — Diāna lūdzās.-
— Nekauņa! — Monsoro kliedza un metās uz priekšu, lai Diānai iesistu. Busī redzēja grāfa kustību. Tīģera veiklībā viņš pārlēca pāri žogam. Viņa zobens saskārās ar Monsoro ieroci. Tad viņš izlēca priekšā, lai caurdurtu grāfa kaklu, bet attālums bija par lielu un zobens ieskrambāja tikai ādu. Pieci vai seši vīri traucās uz Busī. Vienu viņš nodūra.
— Uz priekšu! — kliedza Remī.
— Nē, — atbildēja Busī, — paņem labāk Diānu un aizved viņu projām, Remī.
Monsoro ierēcās un izrāva pistoli. Remī vilcinājās.
— Bet jūs? — viņš jautāja.
— Ved projām, ved projām! — Busī sauca.
— Nāciet, kundze, — Remī aicināja.
— Nē, nē! Es viņu neatstāšu! Remī satvēra viņu savās rokās.
— Busī! — Diāna kliedza. — Busī, šurp, palīgā!
Nabaga sieviete bija pavisam apmulsusi, viņa vairs neatšķīra draugu no ienaidnieka.
— Ej, ej, — sacīja Busī, — es tev sekošu.
— Jā, — auroja Monsoro, — tu patiesi viņai sekosi! Atskanēja šāviens.
Busī redzēja Remī sagrīļojamies un noslīgstam uz grīdas. Viņš norāva līdzi arī Diānu.
Busī iekliedzās. Remī lēni pagriezās un teica:
— Nekas, mans mīļais, es lodi aizturēju. Viņa ir neskarta.
Trīs vīri uzbruka Busī. Kamēr Busī pagriezās, starp viņu un uzbrucējiem nostājās Sentlukāss. Viens naidnieks krita, otrs atkāpās.
— Sentlukās, — Busī lūdzās, — Sentlukās, glāb Diānu!
— Bet tu?
— Es esmu vīrietis.
Sentlukāss metās pie Diānas, kas bija notupusies ceļos, paņēma savās rokās un pazuda gaitenī.
— Šurp! — kliedza Monsoro. — Šurp, ļaudis, pie trepēm!
— Ak, nelieti, gļēvuli! — Busī lādējās.
Grāfs Monsoro atkāpās aiz savējiem.
Busī savicināia zobenu un pāršķēla kādam deniņus, bet otram caurdūra krūtis.
— Atbrīvojiet telpas, — viņš noteica un atkāpās aizžogojumā.
— Bēdziet, monsieur, bēdziet! — Remī murmināja.
— Bēgt… bēgt no slepkavām!
Tad viņš noliecās pie ievainotā jaunekļa un iečukstēja:
— Diāna jāglābj pirmā. Bet tev, kas ir ar tevi?
— Uzmanieties, — Remī izdvesa, — uzmanieties!
No gaiteņa tiešām iesteidzās četri vīri. Busī bija ielenkts no divām pusēm.
Bet viņam bija tikai viena vienīga doma.
— Un Diāna, — viņš sauca, — Diāna!
Ne mirkli nekavēdamies, viņš uzbruka četriem pretiniekiem. Vienu viņš nodūra, otru vārīgi ievainoja.
Monsoro virzījās uz priekšu, tāpēc Busī atkāpās un atradās atkal aiz nocietinājuma.
— Aizgrūdiet aizbīdni un aizslēdziet durvis, — Monsoro pavēlēja. — Viņš ir mūsu, viņš ir mūsu!
Pa to laiku Remī aizlīda pie Busī un mēģināja to aizsargāt ar savu ķermeni.
Uz mirkli iestājās miers.