— Kas viņu ir svētījis?
— Pats svētais tēvs. Šī kastīte līdz Romai un atpakaļ man maksāja divdesmit zirgus un četrus cilvēkus. Bet tagad man ir zobens.
— Vai ar viņu var labi durt?
— Bez šaubām. Bet zobena galvenā vērtība ir tā, ka tas iesvaidīts.
— Zinu jau zinu. Bet man ir tīkami dzirdēt, ka ar to var arī durt.
— Pagāns!
— Runāsim par citām lietām, mans dēls.
— Labi. Bet pasteigsimies.
— Tu negribi gulēt?
— Nē, es gribu lūgt.
— Parunāsim nopietnāk. Vai Anžū hercogs ir ieradies?
— Jā, viņš gaida apakšā.
— Ko tu domā ar viņu darīt?
— Es domāju viņu iemest Bastīlijā.
— Ļoti prātīgi. Bet izvēlieties tikai dziļāko, drošāko un vislabāk aizslēdzamo telpu.
Mirkli vēlāk ienāca hercogs. Viņš bija neapbruņojies un izskatījās ļoti bāls. Viņam sekoja Krijons, nesdams gaišības zobenu.
— Kur jūs viņu atradāt? — karalis jautāja Krijonam, it kā hercogs nemaz neatrastos istabā.
— Sire, viņa augstība nebija savā pilī. Bet drīz vien atgriezās, un mēs to apcietinājām bez pretošanās.
— Laime, — karalis nicīgi pasmaidīja.
Tad viņš pagriezās pret princi un vaicāja:
— Kur jūs bijāt, monsieur?
— Ticiet, sire, ka arī es prātoju, kur gan es biju.
— Jūsu atbilde liecina, ka es neesmu bijis netaisns, atmaksādams jums ar dotu pret dotu, — teica Indriķis.
Fransuā lēni un godbijīgi palocījās.
— Kur jūs bijāt? — Indriķis atkārtoja. — Kur jūs bijāt, kad apcietināja jūsu biedrus?
— Manus biedrus? m
— Jā, jūsu biedrus.
— Sire, es esmu apmelots.
— Ak, šoreiz jūs no manis vairs neaizbēgsit. Jūsu nodevībām ir beigas. Arī šoreiz jūs nebūsit mans mantinieks, manu brāli!
— Sire, sire, savaldieties, apžēlojieties! Es esmu nepatiesi apmelots.
— Nelaimīgais, kādā Bastīlijas pagrabā tu nomirsi bada nāvē, — karalis pārskaities sauca.
— Gaidu jūsu pavēles un pateikšos par visām, kaut tās nestu arī nāvi.
— Atbildiet beidzot, kur jūs bijāt, nelieti?
— Sire, es glābu jūsu majestāti un strādāju jūsu valdības miera un slavas
labā.
— Goda vārds, kādā nedzirdēta bezkaunība! — karalis ledaini atteica.
— Pastāstiet, princi, tas būs dīvains stāsts, — uzaicināja Čiko.
— Sire, es nebūtu vilcinājies, ja jūsu majestāte būtu pret mani izturējies kā pret savu brāli. Bet ja jūs mani atzīstat par vainīgu, tad es klusēšu, līdz notikumi atbildēs manā vietā.
Pēc šiem vārdiem viņš vēlreiz palocījās pret karali, savu brāli, tad atgriezās pret Krijonu un pārējiem virsniekiem un jautāja:
— Sakiet, kungi, kas nojums Francijas karalisko princi vedīs uz Bastīliju?
Čiko mirkli pārdomāja. Zibenīga nojausma apgaismoja viņa prātu, un
viņš nomurmināja:
— O, liekas, ka tagad es saprotu, kāpēc monsieur Epernona zābaki ir tik asiņaini, bet seja — tik miroņbāla.
XLVIII Svētītais zobens
Nākamajā rītā Parīzi apspīdēja sārta saule. Karalis, kas visu nakti nebija aizmidzis, kopā ar Čiko agri izgāja no Luvras, lai aplūkotu laukumu, kurā bija jākrustojas minjoniešu un aževīnu zobeniem.
Kad Indriķis ar Čiko atgriezās, pilī visi bija jau piecēlušies. Jaunekļi patlaban ģērbās.
Karalis apjautājās, ko viņi dara.
Šombergs vingroja, Kvēls slapināja acis ar smaržūdeni, Možirons dzēra spāņu vīnu, Epernons uz durvju slieksnim izplēsta smilšakmena asināja zobenu.
— Un tu saki, ka šis vīrs nav varonis? — karalis jautāja, ar mīlas pilnu skatienu aplūkodams savu draugu.
— Nē, es saku, ka tas ir tikai nažu trinējs.
Epernons ieraudzīja Indriķi un iesaucās:
— Karalis!
— Labrīt, mani kungi, — sacīja Indriķis. — Liekas, ka jums ir ļoti laba jutoņa?
— Paldies Dievam, sire, — atbildēja Kvēls.
— Jūs izskatāties drūms, — teica Indriķis.
—Sire, es esmu ļoti māņticīgs. Es sapņoju nelabu sapni, tāpēc atspirdzinos ar malku vīna.
— Mans draugs, — piebilda Indriķis, — vajag taču atcerēties, ka sapņi ir atkarīgi no pagājušās dienas iespaidiem, nevis no gaidāmajiem notikumiem, kas visi ir vienīgi Dieva ziņā.
— Arī es gatavojos cīņai, — aizrādīja Epernons. — Es tāpat šonakt murgoju, bet mana roka ir spēcīga un skatiens — ass.
Un viņš traucās pret mūri, kurā ar tikko uztrīto zobenu izcirta lielu robu.
— Jā, — sacīja Čiko, — jūs sapņojāt par asiņainiem zābakiem. Tas nav ļauns sapnis, tas nozīmē, ka dienās jūs būsit cildens uzvarētājs.
— Mani varoņi, — Indriķis atsāka, — jūs zināt, ka jūs cīnīsities pa? sava valdnieka godu. Bet atcerieties, ka tas attiecas vienīgi uz godu, jo es pats neesmu apdraudēts. Pagājušajā naktī es savu troni tā nostiprināju, ka labu laiku to neviens šāviņš neapgāzīs. Tātad cīnieties par godu!
— Nerūpējieties. Mēs varbūt zaudēsim dzīvības, bet gods paliks neaptraipīts, — atbildēja Kvēls.
— Mani kungi, — Indriķis turpināja, — es jūs ļoti mīlu, un es jūs arī sargāju. Ļaujiet dot jums vienu padomu — bez viltus drosmes. Taisnība būs jūsējā, ja jūs mirsit, bet arī tad, ja jūs nogalināsit savus ienaidniekus.
— O, es jau gan nepiedošu, — piebilda Epernons.
— Es darīšu visu iespējamo, — nosolījās Kvēls.
— Es solos cīnīties līdz pēdējai asins lāsītei, — nozvērējās Možirons.
— Vai jūs cīnīsities vienīgi ar zobeniem?
— Ar zobeniem un dunčiem, — atbildēja Šombergs.
Karalis sakrustoja rokas.
Muižnieki bija sagatavojušies. Vēl viņiem bija jāatvadās no sava valdnieka.
— Vai jūs jāsit? — Indriķis vaicāja.
— Nē, sire, — atbildēja Kvēls, — mēs iesim kājām. Tas ir svētīgs gājiens, kas atsvaidzina galvu, un jūsu majestāte tūksiošreiž ir atgādinājis, ka galva vairāk par roku vada zobenu.