— Gan jau būs labi, — Busī atbildēja.
Astoņos vakarā Busī apbruņojās un lika viņu nestuvēs aiznest līdz Svētā Paula ielas galam. Viņš uzmeklēja norādīto namu, un kad pulkstenis nosita deviņi, iespiedās kādā tumšā ielas stūrī.
Bija pagājušas apmēram desmit minūtes, kad viņš tumsā ieraudzīja caur Bastīlijas vārtiem iejājam divus jātniekus. Pie Torņa pils viņi apstājās. Viens jātnieks nokāpa no zirga, pasvieda pavadu otrajam, droši vien kalpam, nolūkojās tam pakaļ, līdz, pa to pašu ceļu aizjādams, kalps ar abiem zirgiem pazuda tumsā, un tad devās uz durvīm, kuru apsardze bija uzticēta Busī.
Dažus soļus no nama svešais apmeta lielu līkumu, it kā pārbaudīdams apkārtni. Būdams pārliecināts, ka neviens viņu neredz, vīrs tuvojās durvīm un pazuda tajās.
Busī dzirdēja durvju čīkstoņu. Pēc tam tās atkal tika aizslēgtas.
Mirkli viņš nogaidīja, baidīdamies, ka noslēpumainais nācējs būtu varējis palikt pie durvju lodziņa, lai novērotu. Pēc dažām minūtēm viņš iznāca uz ielas, atvēra durvis un klusām tās aizslēdza.
Tad viņš pagriezās. Lodziņš durvis tiešām atradās viņa acu augstumā, un katrā ziņā viņš caur to bija varējis Kvēlu novērot.
Ejas sienas taustīdams, viņš lēni devās uz priekšu un galā pa kreisi atrada kāpņu pirmo pakāpienu.
Šeit viņš apstājās divu iemeslu dēļ: uztraukumā viņa kājas briesmīgi trīcēja, un tad viņš dzirdēja, ka vīrieša balss saka:
— Ģertrūd, piesakiet mani kundzei! Tas esmu es. Es gribu tikt iekšā.
Šī prasība bija tik noteikta, ka tas, kam vārdi bija domāti, nedrīkstēja vilcināties. Mirkli vēlāk Busī dzirdēja, ka apteksne atbild: — Ejiet salonā, monsieur! Kundze tūlīt nāks.
Tad viņš dzirdēja, ka aizveras kādas durvis.
Busī nekavējoties uzkāpa divpadsmit pakāpienus un atradās gaitenī. Elpu aizturējis un rokas izstiepis, viņš paspēra dažus soļus. Viņš uzgrūdās kādām durvīm, devās tālāk, atrada otras durvis, meklēja un sataustīja atslēgu, pagrieza to, drebēdams kā apšu lapa, atslēdza un atvēra durvis.
Istabā valdīja akla tumsa, izņemot vienu daļu, kuru pa sāndurvju spraugu apspīdēja gaisma salonā. Šis gaismas stars drīz vien jauneklim palīdzēja atpazīt kādreiz jau redzētos aizkarus, tapetes un griestus.
Busī dzīslās iekvēlojās jaunas trīsas, kad viņš pieskārās gultai un juta ap sevi plūstam dārgas smaržas, kuras vienmēr dvesmo no jaunas skaistas sievietes guļasvietas.
Busī ietinās kādā aizkarā un klausījās.
Blakusistabā atskanēja spēcīgi vīrieša soļi. Bieži vien viņš apstājās un caur zobiem norūca:
— Nu, vai viņa beidzot nāks?
Tad atvērās kādas salona durvis, kas, liekas, atradās iepretim tagad mazliet pievērtajām durvīm. Grīdsega nošvīk^tēja zem vieglajiem soļiem, zīda kleitas čaukstoņa maigi skāra Busī ausis, un jauneklis saklausīja sievietes balsi, kas ar neizsakāmu baiļu un nicināšanas pieskaņu jautāja:
— Te es esmu, monsieur, ko jūs atkal vēlaties?
— Ak, ja šis vīrs ir mīļākais, tad es viņas vīram vēlu laimes, — nodomāja Busī, aizkarā slēpdamies.
— Madame, — sacīja vīrietis, kuru tik vēsi uzņēma, — man ir tas gods paziņot, ka rīt man jāaizbrauc uz Fonteneblo, bet šonakt es palikšu pie jums.
— Vai jūs nesat man kādas ziņas par manu tēvu? — sieviete vaicāja.
— Madame, uzklausiet mani!
— Monsieur, jūs taču zināt mūsu norunu. Kad es piekritu kļūt par jūsu sievu, tad tas notika ar vienu noteikumu, ka rnans tēvs no jauna atgriezīsies Parīzē vai es to atkal uzmeklēšu.
— Kundze, kad es atgriezīšos no Fonteneblo, mēs aizceļosim, bet pagaidām…
— Ak, monsieur, neslēdziet durvis, viss velti. Es nevienu nakti, nevienu vienīgu nakti nepalikšu ar jums zem viena jumta, pirms neko neuzzināšu par sava tēva likteni.
Viņa pasvilpa ar sudraba svilpīti, kas atsauca kalponi — lielu, spēcīgu meiču, kas, liekas, šo zīmi vien bija gaidījusi.
— Ģertrūd, — dāma teica, — tu neiesi gulēt un paliksi manā tuvumā!
Neko neatbildējusi, kalpone izgāja pa tām pašām durvīm, pa kurām bija
ienākusi.
Busī klusām mēģināja pielīst pie durvīm, taču mirklī, kad viņa skatiens vēroja spraugu, grīda zem viņa kājām mazliet iečīkstējās. Dāma pagriezās: tas bija ģīmetnes oriģināls, viņa sapņu tēls. Un vīrietis bija grāfs de Monsoro.
— Ak! — Busī pie sevis noteicā. — Baltais zirgs… nolaupītā dāma… Es droši vien dzirdēšu dīvainu stāstu.
Viņš noslaucīja seju, kas pēkšņi bija nosvīdusi.
3 3qkq3 426
Busī redzēja, ka abi ir ļoti bāli, uztraukti un nepacietīgi.
— Madame, — grāfs de Monsoro beidzot sacīja, — nedomājat ilgi tēlot vajātu sievieti, nezin kādu upuri! Jūs esat Parīzē, jūs esat manā mājā, vēl vairāk — tagad jūs esat grāfiene Monsoro, mana sieva.
— Ja es esmu jūsu sieva, kāpēc jūs vilcināties aizvest mani pie mana tēva, kāpēc jūs mani slēpjat no ļaužu acīm?
— Vai jūs aizmirsāt Anžū hercogu, madame?
— Jūs apgalvojāt: ja es būšu jūsu sieva, man no viņa vairs nebūs jābaidās.
— Man vēl tomēr jāuzmanās un jāizmanto daži drošības līdzekļi.
— Labi. Tad izmantojiet šos drošības līdzekļus un atgriezieties pie manis, kad viss būs kārtībā.
— Diāna, — sacīja grāfs, kurā auga dusmas, — Diāna, nerotaļājieties ar laulības svētumu. Uzklausiet manu padomu.
— Izgaisiniet manas šaubas pret laulāto draugu, un es cienīšu mūsu laulību.
— Man liekas, ka ar to, kā esmu pret jums izturējies, es gan būtu nopelnījis jūsu uzticību.
— Monsieur, es domāju, ka jūs to nedarījāt tikai manu interešu dēļ vai arī jums palīdzēja gadījums.
— O, tas nu ir par daudz! — grāfs iesaucās. — Es esmu savā mājā, jūs esat mana sieva, un, kaut jums pati elle palīdzētu, vēl šonakt jūs būsit mana!