— Redziet, — viņa sacīja, izvilkdama dunci, kas bija aizbāzts aiz jostas,— tā es jums atbildēšu!
Un viņa metās istabā, kurā atradās Busī, aizslēdza durvis un aizgrūda divkāršus aizbīdņus. Kamēr Monsoro lādējās un ar dūrēm dauzīja durvis,
vina sauca: >
— Ja jūs kaut vismazāko skaidiņu no šīm durvīm atplēsīsit, jūs mani pazīstat, monsieur, jūs mani atradīsit mirušu.
— Ak, neraizējieties, madame, — sacīja Busī, Diānu apskaudams, — gan jums atradīsies aizstāvis.
Diāna gribēja iekliegties, bet viņa saprata, ka lielākās briesmas tai draud no viņas vīra. Drudžaini trīcēdama, viņa palika klusa un nekustējās.
Grāfs de Monsoro spēcīgi spārdīja durvis ar kājām, droši vien būdams pārliecināts, ka Diāna ir savus draudus īstenojusi, bet drīz vien viņš tomēr atstāja salonu, strauji aizcirzdams durvis. Tad varēja dzirdēt, ka viņa soļi ejā attālinās un apklust uz kāpnēm.
— Bet jūs, monsieur, — sacīja Diāna, atraisīdamās no Busī skavām un dažus soļus atkāpdamās, — kas jūs esat un kā jūs šeit iekļuvāt?
— Madame, — atbildēja Busī, atkal atvērdams durvis un nokrizdams Diānas priekšā ceļos — es esmu vīrs, kam jūs izglābāt dzīvību. Kā gan jūs varat domāt, ka es būtu atnācis, nekrietnu nolūku vadīts?
Gaismas šaltī, kas apspīdēja jaunekļa skaisto seju, Diāna viņu beidzot pazina.
— Ak, tas esat jūs, monsieur! — viņa iesaucās, rokas sasizdama. — Jūs šeit gaidījāt, jūs visu dzirdējāt?
— Ak, jā, madame.
— Bet kas jūs esat? Kā jūs sauc, monsieur?
— Madame, es esmu Luī Klermons, grāfs Busī.
— Busī, jūs esat drošsirdīgais Busī! — Diāna gluži neviltoti iesaucās, nemaz nenojauzdama, kādu prieku šis sauciens sagādā jaunekļa sirdij. — Ak, Ģertrūd, — viņa turpināja, griezdamās pie savas kalpones, kas, dzirdēdama savu pavēlnicci ar kādu sarunājamies, atskrēja gluži pārbijusies. — Ģertrūd, tagad man vairs nav jābaidās… No šā mirkļa manu godu aizsargās augstsirdīgākais un slavenākais muižnieks Francijā.
Tad viņa sniedza Busī roku un teica:
— Piecelieties, monsieur, es zinu, kas jūs esat. Tagad jums jāzina, kas es esmu.
XII
Meridoras Diāna
No savas laimes pavisam apmulsis, Busī piecēlās un kopā ar Diānu iegāja salonā, ko grāfs de Monsoro nesen bija atstājis.
Izbrīnā viņš vērās Diānā, jo viņš nevarēja iedomāties, ka dāma, kuru viņš meklēja, varētu būt līdzīga viņa sapņu tčiam, bet tagad patiesība pārspēja visu viņa iedomu daudzkrāsainību.
Diāna varēja būt astoņpadsmit vai deviņpadsmit gadu veca, viņa bija pašā jaunības un daiļuma krāšņumā, kas viņai piešķīra puķes burvīgumu, augļa saldumu. Diāna jutās pārsteigta un nevarēja liegt Busī viņu apbrīnot.
Beidzot viņa saprata, ka daudzsološais klusums ir jāpārtrauc.
— Monsieur, —viņa teica, —jūs man atbildējāt uz vienu jautājumu, bet uz pārējiem — ne. Es jums vaicāju, kas jūs esat, un jūs atbildējāt. Bet es jums vēl vaicāju, kā jūs šeit iekļuvāt, un par to jūs neko neatbildējāt.
— Madame, — sacīja Busī, — dažos vārdos, kurus izteica grāfs de Monsoro, es nojautu, ka manas klātbūtnes iemesls ir ciešā sakarā ar stāstu, ko jūs apsolījāt man pastāstīt. Vai jūs pati to man tūlīt nepastāstīsit, lai es zinātu, kas esat jūs?
— Ak, grāf, es jums gribu visu izstāstīt, — Diāna atbildēja. — Ar jūsu vārdu pietiek, lai man izgaistu visas šaubas, jo es zinu, ka šis vārds pieder drošsirdīgam, taisnīgam un godīgam vīram, kam var uzticēties.
Busī palocījās.
— No tā, ko jūs dzirdējāt, — Diāna sacīja, — jūs varējār saprast, ka es esmu barona Meridora meita, Anžū vecākās un cienījamākās cilts vārda mantiniece.
— Reiz bija barons Meridors, — piebilda Busī, — kas brīvprātīgi steidzās uz Spāniju pie sava sagūstītā karaļa un pameta to vienīgi tādēļ, lai Francijā savāktu viņam izpirkšanas maksu.
— Tas bija mans tēvs. Atgriezies no Spānijas, viņš apprecējās. Divi pirmie bērni, divi dēli, nomira. Tās viņam bija lielākās sāpes, jo viņš bija zaudējis cerības piedzīvot vēl kādu mantinieku. Drīz vien nomira karalis, un barona sāpes pārvērtās izmisumā. Dažus gadus vēlāk viņš atstāja galmu un ar savu laulāto draudzeni noslēdzās Meridoras vientulībā. Tad kā par brīnumu desmit gadus pēc brāļu nāves piedzimu es. Pēc tam visa barona mīla tika veltīta man. Viņa pieķeršanās bija nevis maigums, bet gan dievināšana. Trīs gadu vecumā es zaudēju savu māti. Tās manam tēvam bija jaunas ciešanas. Es biju pārāk jauna, lai saprastu savu zaudējumu, es nerimu smieties, un mani smiekli tēvam lika kaut cik aizmirst manas mātes nāvi. Es augu un attīstījos viņa acu priekšā. Nabaga tēvam es biju viss, un viņš — tāpat man. Es sagaidīju sešpadsmito dzimšanas dienu, nemaz nejuzdama, ka bez maniem jēriem, pāviem, gulbjiem un baložiem vēl ir arī cita pasaule, nemaz nedomādama, ka šī dzīve reiz beigsies, turklāt vēl pret manu gribu.
Meridoras pili apņēma lieli meži, kuri piederēja Anžū hercogam un kuros mita brieži un stirnas. Kustoņus neviens nevajāja, un tie bija kļuvuši ļoti droši. Es viņus visus pazinu, un daži pie manas balss tā bija pieraduši, ka nekavējoties atskrēja, tiklīdz es pasaucu. Sevišķi kāda briežu mātīte. Mana mīlule, mans dārgums, Dafne, mana Dafne, kas ēda no manas rokas!
Kādu pavasari es viņu neredzēju veselu mēnesi. Es uzskatīju, ka tā ir pazudusi un apraudāju kā draudzeni. Bet tad es viņu pēkšņi atkal ieraudzīju ar diviem briedēniem. Sākumā viņi mazliet baidījās, bet redzēdami, kā es apmīļoju viņu māti, tie saprata, ka nav ko baidīties.