Tai laikā izplātījās baumas, ka Anžū hercoga sūtīšot uz provinces pilsētu valdnieka vietnieku. Pēc dažām dienām uzzinājām, ka šis valdnieka vietnieks ir grāfs Monsoro.
Kāpēc man šis vārds aizskāra sirdi, kad es dzirdēju to pieminam? Es šo sāpīgo izjūtu izskaidroju kā nojausmu.
Pagāja astoņas dienas. Par grāfu Monsoro stāstīja daudz ko. Kādu ritu mežos atskanēja ragu skaņas un suņu riešana. Es pieskrēju pie parka sētas un pie tās nonācu tieši tai laikā, kad garām zibenīgi aizskrēja Dafne, ko vajāja kāds medību suns. Viņas abi telēni skrēja blakus.
Mirkli vēlāk uz zirga, kas, šķiet, bija spārnots, Dafnei sekoja kāds virs kā rēgaina parādība. Tas bija grāfs Monsoro.
Es gribēju iekliegties, es gribēju lūgt apžēlot manu mīluli, bet viņš manu balsi nedzirdēja vai ari nelikās dzirdam — tā viņu saistīja medību drudzis.
Nedomādama, ka mana prombūtne varētu tēvu uztraukt, es devos tajā virzienā, kurā attālinājās medības. Es cerēju, ka satikšu grāfu vai viņa ļaudis, lai lūgtu pārtraukt vajāšanu, kas man plosīja sirdi.
Tā es skrēju kādu pusstundu, nemaz nezinādama, kurp dodos. Jau sen es vairs neredzēju briežu mātīti, suni un mednieku. Drīz vien es vairs nedzirdēju arī riešanu. Es noslīgu uz kāda celma un sāku raudāt. Te es nogulēju stundas ceturksni, kad man šķita, ka tālumā atkal ir dzirdams medību troksnis. Drīz vien troksnis kļuva tik stiprs, ka es nešaubījos — no jauna ieraudzīšu mednieku. Es piecēlos un steidzos uz to pusi, no kurienes atskanēja medību kņada.
Kādā laukumiņā es tiešām ieraudzīju nogurušo Dafni. Tagad viņai līdzās bija tikai viens teļš. Otrs acīmredzot bija piekusis, un suņi to droši vien bija saplosījuši.
Dafne izskatījās ļoti vārga. Attālums starp viņu un suni bija mazliet lielāks nekā pirmajā reizē. Viņa skrēja līkumodama un, kad skrēja man garām, žēli iekliedzās.
Arī šoreiz es velti pūlējos pievērst sev vērību. Grāfs Monsoro citu neko neredzēja, tikai zvēru, kuru viņš vajāja. Viņš jāja vēl ātrāk nekā iepriekš, briesmīgi pūzdams mežragu.
Aiz viņa vairāki mednieki dzina suņus. Šī kņada aiztrauca garām kā vētra, pazuda meža biezoknī un noklusa tālumā.
Mani māca izmisums. Ja es būtu atradusies kaut piecdesmit soļus tuvāk nogāzei, viņš mani būtu ieraudzījis, un manas lūgšanas būtu izglābušas nabaga kustoņa dzīvību.
Šīs domas atdzīvināja manu drosmi. Mednieki varēja parādīties vēl trešo reizi. Es devos pa kādu skaistiem kokiem apstādītu ceļu, jo es zināju, ka tas ved uz Božē pili. Šī pils, kas piederēja Anžū hercogam, atradās apmēram trīs stundu gājiena attālumā no mana tēva pils. Pēc mirkļa es to pamanīju un tikai tad iedomājos, ka esmu kājām nogājusi trīs stundas un ka es viena atrodos tālu no Meridoras pils.
Mani pārņēma neskaidras bailes, un tikai tai brīdi nojautu, cik nepārdomātā un vieglprātīgā pasākumā piedalos. Es devos gar dīķa malu, gribēdama pazīstamajam dārzniekam, spēcīgam vīram, lūgt pārvest mani mājās. Bet tad es atkal izdzirdu medību kņadu. Es apstājos un sāku klausīties. Troksnis tuvojās. Es visu aizmirsu. Gandrīz tai pašā mirklī dīķa otrā malā no meža izlēca briežu māte, bet vajātājs bija jau tik tuvu, ka viņam noteikti vajadzēja Dafni uzveikt. Ieraudzījusi ūdeni, Dafne, šķiet, atguva spēkus. Viņa bija viena, ari otrs teļš acīmredzot bija beigts. Dzīvnieks ievilka nāsīs gaisu un metās dīķī, it kā gribēdams nākt pie manis. Sākumā Dafne peldēja ātri, un likās, ka ir atguvusi spēkus, bet pamazām viņa nogura, pa to laiku suņu drosme, paredzot medību labo iznākumu, divkāršojās. Drīz vien niknie suņi viņu tiešām panāca. Šai brīdi mežmalā parādījās grāfs Monsoro, piejāja pie dīķa un nolēca no zirga. Es iesaucos: «Žēlastību!» Likās, ka viņš ir mani pamanījis, un es kliedzu vēlreiz un vēl spēcīgāk. Viņš mani dzirdēja, jo pavicināja cepuri. Tad es redzēju, ka viņš ielec kādā laiviņā un ātri pieairē pie briežu mātes, kas cīnījās ar suņiem. Es nešaubījos, ka grāfs Monsoro steidzās tādēļ, lai glābtu nabaga kustoni. Pēkšņi es redzēju, ka viņš izvelk mednieka dunci. Saules stars iezaigojās uz naža asmeņa un atkal pazuda. Duncis bija ietriecies nabaga Dafnes kaklā. Izšļācās asinis, krāsodamas dīķa ūdeni. Briežu māte izgrūda bezgala žēlu kliedzienu, mēģināja izslieties taisni un tad nokrita nedzīva.
Arī es skaļi un sāpīgi iekliedzos un bezsamaņā nokritu dīķamalā.
Kad es atkal atjēdzos, es gulēju kādā Božē pils istabā, un mans tēvs raudāja pie manas gultas.
Tā kā mana slimība bija tikai nervu uztraukuma sekas, es jau otrā dienā varēju atgriezties Meridorā.
Ceturtajā dienā tēvs man pastāstīja, ka visu laiku, kamēr es esot jutusies nevesela, grāfs Monsoro par mani apjautājies.
Grāfs esot izmisis, kad uzzinājis, ka viņš pret savu gribu ir manu bēdu cēlonis, un bija lūdzis atļaut manā priekšā atvainoties, apgalvodams, ka viņš nebūs laimīgs, pirms nebūs dzirdējis manus piedošanas vārdus.
Būtu bijis smieklīgi viņu atraidīt, un es paklausīju, kaut gan sirds tam nepiekrita.
Grāfs tēloja izmisušo un vai divdesmit reižu zvērēja pie sava goda — ja tikai viņš būtu zinājis, ka man ir kaut kāds sakars ar viņa upuri, tad viņš to būtu saudzējis un būtu juties laimīgs, tā izdarīdams. Viņa apgalvojumi mani neietekmēja, un grāfs aizgāja, neizgaisinājis sāpīgo sajūtu manā sirdī.
Aiziedams viņš lūdza manam tēvam atļauju mūs kādreiz atkal apmeklēt. Viņš bija dzimis Spānijā un dzīvojis Madridē, un labprāt stāstīja par šo zemi. Grāfs bija no labas cilts, provinces pārvaldnieks un Anžū hercoga mīlulis. Manam tēvam nebija nekāda iemesla viņa lūgumu noraidīt, tāpēc arī viņš atļāva.