Ak vai, kopš tā brīža manai laimei, vismaz manam mieram, bija beigas. Drīz vien ievēroju, ka es uz grāfu esmu atstājusi iespaidu. Sākumā viņš ieradās tikai reizi nedēļā, tad divreiz un beidzot — katru dienu. Manam tēvam grāfs patika, jo pret viņu tas izturējās ļoti godbijīgi. Arī es neuzdrošinājos žēloties. Par ko tad es būtu žēlojusies? Pret mani grāfs bija pieklājīgs kā pret līgavu, gandrīz vai kā pret māsu.
Kādurīt tēvs ienāca manā istabā nopietnāks nekā parasti, un tomēr aiz viņa nopietnības slēpās kaut kas līksms.
«Mans bērns,» viņš teica, «tu man reiz apgalvoji, ka tu būtu laimīga, ja vienmēr varētu palikt pie manis.»
«Ak, tēvs,» es iesaucos, « jūs zināt, ka tā ir mana karstākā vēlēšanās!»
«Nu, mana meita,» viņš turpināja, noliekdamies, lai noskūpstītu man pieri, «tagad, lai šo vēlēšanos izpildītu, viss ir atkarīgs vienīgi no tevis.»
Es sapratu, ko viņš grib teikt, un tik briesmīgi nobālēju, ka viņš apstājās, pirms viņa lūpas bija skārušas manu pieri.
«Diāna, mans bērns!» viņš iesaucās. «Mans Dievs, kas tev kait?»
«Grāfs Monsoro, vai ne?» es stomījos.
«Nu?» viņš izbrīnā jautāja.
«Ak, nekad, tēvs, ja jūs jūtat pret savu meitu līdzcietību, nekad!»
«Diāna, mana mīļā,» viņš teica, «es nejūtu pret tevi līdzcietību, es tevi dievinu, tu jau to zini. Es tev dodu astoņas dienas pārdomām, un ja tu pēc astoņām dienām…»
«Ak, nē, nē!» es saucu. «Viss velti! Ne astoņas dienas, ne divdesmit četras stundas, nevienu minūti. Nē, nē, nē, nē!»
Un es izplūdu asarās.
Mans tēvs mani lūdzās. Viņš vēl nekad nebija redzējis mani raudam. Viņš paņēma mani uz rokām un nomierināja ar diviem vārdiem, dodams savu godavārdu, ka par šīm laulībām vairs nekad nerunās.
Tiešām — pagāja vesels mēnesis un es grāfu Monsoro ne redzēju, ne dzirdēju. Kādu rītu mēs saņēmām ielūgumu piedalīties lielos svētkos, ko grāfs de Monsoro rīkoja par godu karaļa brālim Anžū hercogam. Svētki notika Angeras pili.
Vēstulei bija pievienots prinča personīgs aicinājums, kurā tas rakstīja, ka atceroties: esot manu tēvu kādreiz redzējis karaļa Indriķa galmā un ka viņš būtu priecīgs to atkal redzēt.
Mana doma bija — lūgt tēvu aicinājumu nepieņemt, un es arī būtu to pieprasījusi, ja lūdzējs būtu tikai grāfs Monsoro. Bet tur bija iejaukts arī princis, un tēvs baidījās, ka viņa augstība varētu apvainoties. Un tā mēs devāmies uz svētkiem. Grāfs Monsoro mūs sagaidīja tā, it kā nekas starp mums nebūtu atgadījies. Viņa izturēšanās pret mani nebija ne vienaldzīga, ne piespiesta. Viņa atsaucība pret mani nebija citāda kā pret pārējām dāmām, un es jutos laimīga, ka paliku neievērota.
Anžū hercogs izturējās tieši pretēji. Tiklīdz viņš mani ieraudzīja, viņš no manis vairs nenovērsa savu skatienu. Es lūdzu tēvam doties mājās, un mēs pirmie atstājām balli.
Trīs dienas vēlāk grāfs Monsoro ieradās Meridorā. Es viņu ieraudzīju pils alejā un paslēpos savā istabā.
Es baidījos, ka tēvs mani nesauc, bet tas nenotika. Pēc pusstundas es redzēju, kā grāfs aiziet, nemaz nemēģinādams mani satikt. Arī tēvs par to neko nerunāja. Es tikai ievēroju, ka pēc valdnieka vietnieka apmeklējuma viņš bija kļuvis drūmāks nekā parasti.
Pagāja vēl dažas dienas. Es atgriezos no pastaigas pils apkārtnē, kad kalps skrēja pretim un ziņoja, ka pie tēva esot grāfs Monsoro. Barons bija atkārtoti par mani apjautājies un satraukti vaicājis, kur es esot aizgājusi. Viņš ari bija pavēlējis: tiklīdz es esmu atgriezusies, lai viņam tūlīt par to ziņo.
Drīz vien manā istabā iesteidzās tēvs.
«Mans bērns,» viņš teica, «kāda iemesla dēļ, kas tev nav jāzina, man dažas dienas no tevis jāšķiras. Nejautā man neko, tikai domā, ka šim iemeslam jābūt ļoti svarīgam, kas mani piespiež tevi neredzēt nedēļu, divas nedēļas, varbūt arī mēnesi.»
Es drebēju, kaut gan nemaz nenojautu, kādas briesmas man draudēja. Bet grāfa de Monsoro divi apmeklējumi man neko labu nesolīja.
«Un kur es palikšu, tēvs?» es jautāju.
«Ludas pilī, pie manas māsas, kur tu varēsi paslēpties no visu acīm. Tu tur ieradīsies naktī.»
«Vai jūs mani pavadīsit?»
«Nē, man jāpaliek šeit, lai novērstu aizdomas. Pat pils ļaudis nedrīkst zināt, kurp tu dosies.»
«Bet kas tad mani aizvedīs?»
«Divi vīri, uz kuriem es varu paļauties.»
«Ak, mans Dievs, mans tēvs!»
Barons mani noskūpstīja un teica:
«Mans bērns, tā tam ir jābūt!»
Es ļoti labi pazinu tēva mīlu pret mani. Tāpēc nespēju vēl vairāk uzstāt un pieprasīt sīkākus paskaidrojumus. Vēl tikai norunājām, ka manas aukles meita Ģertrūde mani pavadīs.
Aiziedams tēvs vienīgi pateica, lai es sagatavojoties.
Vakarā pulksten astoņos bija ļoti tumšs un ļoti auksts, jo tās bija visīsākās ziemas dienas. Precīzi astoņos es devos lejā pie tēva. Mēs klusi nokāpām pa trepēm un izgājām caur dārzu, viņš pats atvēra mazos vārtiņus, kas veda uz mežu, un te mūs gaidīja nestuves un divi vīri. Mans tēvs ar viņiem ilgi sarunājās. Tad es iesēdos nestuvēs, Ģertrūde novietojās man blakus. Barons mani pēdējo reizi apskāva, un mēs devāmies ceļā.
Es nezināju, kādas briesmas man draudēja un kāpēc bija jāatstāj Meridoras pils. Es jautāju Ģertrūdei, bet arī viņa neko nezināja. Pavadoņus neuzdrošinājos uzrunāt, jo es viņus nepazinu. Klusēdami mēs devāmies uz priekšu. Pēc dažām stundām, neraugoties uz manu nemieru, es, nestuvēm vienmērīgi šūpojoties, sāku jau aizsnausties, kad Ģertrūde satvēra manu roku, un es pamodos.
«Ak, jaunkundz,» nabaga meitene iesaucās, «kas ar mums notiek!»
Es pabāzu galvu caur aizkaru. Mūs ielenca seši jātnieki, kuru sejas sedza maskas. Mūsu ļaudis, kas bija gribējuši aizstāvēties, bija atbruņoti un sasieti.