— Nekā, Sentlukās, — sacīja Možirons, -^pēc Busī Anžū hercogs nenāk vis! Vai no viņa puses tu arī esi izpelnījies nelabvēlību?
Šis «arī» ķēra Sentlukāsu tieši sirdī.
— Kāpēc tad viņam jānāk pēc Busī? — Kvēls ierunājās. — Vai jūs neatceraties, ka monsieur Busī, kad viņa majestāte parādīja tam augsto godu un vaicāja, vai viņš negrib kalpot karaliskai augstībai, atbildēja, ka viņš piederot pie Klermonu dižciltīgās dzimtas un ka viņam neesot jākalpo nevienam. Un viņš vienkārši var būt apmierināts ar to, ka pats ir savs kungs, un būt pārliecināts, ka viņš ir labākais princis pasaulē.
Karalis savilka pieri un sāka kožļāt ūsas.
— Lai tu teiktu, ko teikdams, — Možirons iebilda, — man liekas, ka viņš noteikti ir padevīgs Anžū hercogam.
— Tādā gadījumā Anžū hercogs ir varenāks par mūsu karali, — Kvēls laiski noteica.
Šī bija viskodīgākā piezīme, kuru Indriķa-klātbūtnē varēja izteikt, jo viņš Anžū hercogu vienmēr bija ienīdis.
Karalis nobālēja, bet neteica ne vārda.
— Mieru, mieru, mani kungi, — Sentlukāss trīcēdams iedrošinājās piebilst. - Izturieties pret maniem viesiem laipnāk, nesabojājiet manu kāzu dienu! .
Šie Sentlukāsa vārdi Indriķi pievērsa citām domām.
— Jā, mani kungi, — viņš teica, — nesabojāsim Sentlukāsa kāzu dienu.
To teikdams, viņš smailēja savas ūsas ar tik ļaunu sejas izteiksmi, kas
nabaga jaunlaulātos gauži satrieca.
— O! — iesaucās Šombergs. — Busī laikam ir Brisē sabiedrotais?
— Kā tā? vaicāja Možirons.
— Tāpēc, ka Senlukāss viņu aizstāv. Pie velna! Šai nabaga pasaulē, kurā ir labi diezgan, ja pats sevi vari aizstāvēt, man liekas, ka aizstāv tikai savus radiniekus, sabiedrotos un savus draugus.
— Mani kungi, — teica Sentlukāss, — monsieur Busī nav ne mans sabiedrotais, ne draugs, bet viņš ir mans viesis.
Karalis nikni paskatījās uz Sentlukāsu.
— Un bez tam, — pēdējais turpināja, karaļa skata mākts, — bez tam es
vinu nemaz neaizstāvu.
»
Busī iznāca priekšā saviem pāžiem un jau gribēja apsveikt karali, kad Čiko viņam uzsauca:
— Hallo! Busī, Busī d'Ambuāz, Klermonas Luī, grāf Busī, vai man jāpiesauc visi tavi vārdi, lai tu nojaustu, kas ar tevi runā, vai tad tu neredzi īsto Indriķi III, vai tu karali vairs neatšķir no nerra? Tas, pie kā tu tagad ej, ir mans galma nerrs, cilvēks, kas izdara tik daudz pārgalvību, ka es reizēm vai mirstu aiz smiekliem.
Busī neklausījās, bet devās uz priekšu un nostājās tieši pretim Indriķim. Bet, kad jauneklis gribēja karaļa priekšā noliekties, tas teica:
— Vai jūs nedzirdat, grāf Busī? Jūs taču sauc!
Un, viņa mīluļu skaļajiem smiekliem atskanot, karalis uzgrieza jaunajam kapteinim muguru.
Busī dusmās nosarka. Savaldīdamies viņš izlikās, it kā karaļa piezīmi nav uztvēris nopietni, it kā viņš nemaz nebūtu dzirdējis, kā Kvēls, Šombergs un Možirons smejas, un teica Čiko:
— Ak, piedodiet, sire, mēdz būt karaļi, kas tik līdzīgi nerriem, ka ceru— jūs uz mani patiešām neļaunosities, ja es jūsu galma nerru noturēju par karali.
— Hm! — Indriķis pagriezdamies norūca. — Ko viņš saka?
— Vienalga, maitre Busī, — sacīja Čiko, izsliedamies pirkstgalos, kā to karalis mēdza darīt, gribēdams būt majestātisks, — patiesībā to nu gan nekādi nevar piedot.
— Sire, — Busī turpināja, — piedodiet, man bija lielas rūpes.
— Savu pāžu dēļ, monsieur? — Čiko šķietamās dusmās jautāja. — Velns lai parauj, jūsu pāži jūs izputinās! Viņu dēļ jūs nonieciniet savas priekšrocības.
— Kā tā? — vaicāja Busī, kas tagad saprata, ka karalim, ja viņš ielaižas ar nerru sarunā, šī vājā loma patika. — Es lūdzu jūsu majestāti paskaidrot, un ja man tiešām būs nodarīta netaisnība, es to pazemīgi pūlēšos izlabot.
— Šie sliņķi zelta ģērbos, — Čiko atbildēja, norādīdams uz pāžiem, — kamēr jūs, muižnieks, virsnieks, Klermonas dzimtas gandrīz vai princis esat ģērbies tikai vienkāršā melnā samtā!
— Sire, — Busī atteica, pagriezdamies pret minjoniešiem, — dzīvojot laikmetā, kad sliņķi un palaidņi ģērbjas kā prinči, man liekas, ka prinči parāda teicamu gaumi, ģērbdamies kā palaidņi.
Un ar aizskarošiem smiekliem viņš atmaksāja greznumā mirdzošajiem jaunajiem minjoniešiem par viņu nicinošo uzvedību.
Indriķis paskatījās uz saviem mīluļiem, kas, dusmās nobāluši, šķiet, gaidīja no sava pavēlnieka tikai vienu vienīgu vārdu, lai mestos virsū Busī. Kvēls, kas visvairāk dusmojās uz šo augstmani un bija gatavs ik brīdi ar to cīnīties, jau satvēra zobena rokturi.
— Vai tas attiecas uz mani un maniem piekritējiem? — iesaucās Čiko, jautādams karaļa vietā.
Un galma nerrs nostājās tik dižciltīgā pozā, ka puse no zālē esošajiem viesiem sāka nevaldāmi smieties. Otra puse nesmējās, jo šie smiekli attiecās uz viņiem.
Busī blakus nostājās trīs viņa draugi. Tie bija Šarls Balzaks d'Atrāžs, Fransuā d'Odī, Ribeirākas vikonts, un Livaro.
Ievērodams naidīgo sagatavošanos, Sentlukāss nojauta, ka Busī ieradies pēc Anžū hercoga pavēles, lai sarīkotu skandālu. Viņš uztraucās vairāk par visiem, jo viņu no abām pusēm apdraudēja divu varenu ienaidnieku dusmas, kuri viņa māju bija izvēlējušies par kaujaslauku.
Viņš piesteidzās pie Kvēla un, satvēris jaunekļa zobena rokturi, sacīja:
— Dieva dēļ savaldies un nogaidi!
— Pie velna, valdies pats! — Kvēls uzkliedza.
— Šī muļķa dūres sitiens tikpat labi ķers arī tevi. Tas aizvaino mūs visus un, kas aizvaino mūs visus, tas aizskar karali.
— Kvēl, Kvēl, — Sentlukāss turpināja, — padomā par Anžū hercogu, kas neredzams slēpjas aiz Busī. Nedari man kaunu, domādams, ka es baidos no kalpa, nē, es tikai kaunos no kunga.
— Deviņi velni! Kas gan tur ko baidīties, mēs taču piederam Francijas karalim?! Ja mēs viņa dēļ dosimies briesmās, tad karalis mūs sargās. %