Es biju pārāk pārbijusies, lai sauktu palīgā. Un kas gan mūsu kliedzienus būtu dzirdējis?
Kāds jātnieks, kas, šķiet, bija maskoto vīru vadonis, pienāca pie nestuvēm.
«Nomierinieties, jaunkundz,» viņš sacīja,« ar jums nekas ļauns nenotiks! Bet jums vajadzēs mums sekot.»
«Kurp?»
«Uz kādu vietu, kur jums ne no kā nebūs jābaidās, bet kur jūs jutīsities kā karaliene.»
Šis apgalvojums mani izbiedēja vēl vairāk nekā draudi.
«Ak, mans tēvs, mans tēvs!» es nomurmināju.
«Jaunkundz,» Ģertrūde pavisam klusi teica, «es pazīstu apkārtni, es esmu jums padevīga, es esmu stipra, mums draud liela nelaime, ja mums neizdosies izbēgt.»
Šis manas nabaga kalpones apgalvojums mani nemaz neiepriecināja. Bet līdzjūtība ir laba lieta, un es atkal mazliet atguvu spēkus.
«Dariet ar mums, ko vēlaties, mani kungi,» es atbildēju. «Mēs esam divas vājas sievietes un nevaram pretoties.»
Viens no jātniekiem nokāpa no zirga, ieņēma mūsu vadoņa vietu un pavēlēja nest mūsu nestuves citā virzienā.
Uztrauktā Diāna uz mirkli apklusa. Un, kamēr Busī ar sakrustotām rokām un elpu aizturējis klausījās, viņa turpināja:
— Tā mēs soļojām apmēram trīs stundas, tad nestuves apstājās. Es dzirdēju, ka nočīkst kādi vārti. Bija dzirdama saruna, tad nestuves atkal turpināja gaitu. Likās, ka gājiens devās pāri tiltam. Es nebiju maldījusies. Ātri paskatījos caur aizkaru: mēs atradāmies kādas pils pagalmā.
Kas tā bija par pili? To nepazinu ne es, ne Ģertrūde. Ceļā mēs gan mēģinājām kaut ko ievērot, bet mēs neko citu neredzējām kā vienīgi bezgalīgu mežu. Mēs nolēmām, ka mūsu gūstītāji devušies pa nevajadzīgu un iepriekš iecerētu apkārtceļu, lai mūs mulsinātu.
Mūsu nestuvju durvis atvērās, un tas pats vīrietis, ar kuru es jau biju sarunājusies, aicināja mūs izkāpt.
Es klusēdama paklausīju. Divi vīri, kas droši vien bija pils ļaudis, mūs sagaidīja ar lāpām. Mūsu sagūstīšana bija briesmīga sazvērestība, ko īstenoja ļoti uzmanīgi. Mēs gājām līdzi vīriem ar lāpām. Viņi mūs ieveda krāšņi iekārtotā guļamistabā. Mūs gaidīja bagātīgi klāts galds.
«Jūs esat mājās, madame,» sacīja vīrietis, kas mani jau divas reizes bija uzrunājis, «un tā kā kalpone jums ir nepieciešama, jūs varat paturēt savējo. Viņas istaba atrodas blakus jūsējai.»
Mēs ar Ģertūdi priecīgi saskatījāmies.
«Ja jūs gribat kādu pasaukt,» maskotais vīrs teica, «piedauziet ar šo āmuru pie durvīm, un sargs, kas atrodas priekšistabā, nekavējoties izpildīs jūsu pavēli.»
Šī lielā uzmanība liecināja par stipru apsardzi. Maskotais vīrs palocījās un aizgāja. Mēs dzirdējām, ka divreiz tika aizslēgtas durvis. Mēs ar Ģertrūdi bijām vienas. Mirkli mēs palikām kā sastingušas un aplūkojām viena otru to divu svečturu gaismā, kas apgaismoja klāto vakariņu galdu. Ģertrūde gribēja sākt runāt, bet es devu viņai zīmi klusēt — kāds mūs varēja no-' klausīties.
Mēs pārbaudījām durvis un noskaidrojām, ka tās ir aizslēgtas. Logi gan bija bez spraišļiem, bet mūsos pamodusies cerība tūlīt izgaisa, kad mēs ieraudzījām, ka māja šai pusē pieslejas ezeram. Es tūlīt sapratu, ka mēs atrodamies Božē pilī, Božē pilī, kas piederēja Anžū hercogam.
Tagad es visu sapratu.
Drūmā priekā es skatījos uz ezeru. Tas bija pēdējais līdzeklis pret varas darbiem, pēdējais glābiņš no kauna.
Mēs nolaidām aizkarus. Es apgūlos nenoģērbusies, Ģertrūde apsēdās atzveltnes krēslā un aizmiga pie manām kājām.
Baismīgo baiļu mākta, es šai naktī pamodos reizes divdesmit. Taču es neko ļaunu nenojautu. Pilī visi mierīgi gulēja vai vismaz izlikās, ka guļ. Nekāds cits troksnis, vienīgi purvu putnu brēcieni pārtrauca nakts klusumu.
Ap deviņiem no rīta pie mūsu durvīm pieklauvēja. Es iegāju Ģertrūdes istabā un pateicu, lai viņa atver.
Caur durvju aizkaru es redzēju klauvētāju. Tas bija vakarējais kalps. Viņš noņēma ēdienus, ko mēs nebijām aizskārušas, un uzlika brokastis. Ģertrūde viņam kaut ko vaicāja, bet viņš neatbildēja un atkal aizgāja.
Es atgriezos savā istabā. Mūsu atrašanās Božē pilī un mums parādītā uzmanība man visu izskaidroja. Anžū hercogs redzēja mani svētkos Angerā, viņš bija manī iemīlējies. Par to bija paziņots manam tēvam, kurš gribēja izvairīties no vajāšanas, kuras iemesls es būtu bijusi. Tāpēc mani izveda prom no Meridoras. Taču kāds neuzticīgs kalps vai nejaušība to atklāja, un es kritu tā vīra rokās, no kura gribēju izvairīties.
Ģertrūdes pielūgta, es izdzēru tasi piena un apēdu vienu maizīti.
Rīts pagāja neprātīgās pārdomās par bēgšanu.
Tai rītā mūs neviens netraucēja. Mums pasniedza pusdienas. Aiz vārguma es vairs nevarēju nostāvēt un apsēdos piegaida, kur Ģertrūde mani apkalpoja. Sargs, kas bija ienesis ēdienu, nekavējoties bija aizgājis. Pārlauzusi maizi, es pēkšņi atradu zīmīti. Es to steidzīgi atlocīju. Tur bija tikai šādi vārdi: «Kāds draugs jūs uzmana. Rīt jūs par viņu un jūsu tēvu saņemsit tuvākas ziņas.»
Mans prieks bija bezgalīgs. Sirds draudēja pārplīst krūtīs. Es parādīju zīmīti Ģertrūdei. Pēcpusdiena pagāja gaidās un cerībās.
Otro nakti aizvadījām tikpat mierīgi kā pirmo. Pienāca ilgotā brokastu stunda, kad es nešaubījos, ka savā maizē atkal atradīšu zīmīti. Es nebiju maldījusies. Zīmīte vēstīja: «Cilvēks, kas jūs aizveda, šovakar pulksten desmitos ieradīsies Božē pilī, bet draugs, kas jūs apsargā, deviņos atradīsies zem jūsu logiem ar jūsu tēva vēstuli, bez kuras jūs šim draugam varbūt neuzticētos. Zīmīti sadedziniet.»
Vēl un vēlreiz es pārlasīju šo zīmīti, tad iesviedu to ugunī. Rokraksts bija nepazīstams, man nebija ne jausmas, kas ir rakstītājs.