Mēs abas ar Ģertrūdi veltīgi lauzījām galvu. Simtām reižu mēs gājām pie loga vērot, vai ezera krastā vai meža dziļumā nav saskatāms kāds cilvēks, bet neko neieraudzījām.
Pēcpusdienā pie mūsu durvīm kāds pieklauvēja. Tā bija pirmā reize, kad ārpus parastā ēdamlaika kāds mēģināja mūs apmeklēt. Tā kā mums nebija iespējams durvis no iekšpuses nostiprināt, mēs nevienu nevarējām atraidīt. Tas bija vīrs, ar ko es biju sarunājusies pie nestuvēm un pils pagalmā. Viņa seju es nevarēju saskatīt, jo viņš bija maskā, bet es viņu pazinu pēc balss. Viņš man pasniedza vēstuli.
Diāna apklusa, piecēlās, atvēra mazu skapīti un no kādas zīda somas izvilka vēstuli.
Busī paskatījās uz aploksni un lasīja: «Skaistajai Meridoras Diānai.»
Palūkojies uz jauno kundzi, viņš teica:
— Šo adresi rakstījis Anžū hercogs.
— Ak, — Diāna nopūtās, — tātad viņš mani nav krāpis.
Kad Busī kavējās vēstuli attaisīt, viņa piebilda:
— Lasiet! Nejaušība jūs ievilkusi manas dzīves noslēpumos, ko lai es no jums vēl slēpju?
Busī paklausīja un lasīja:
«Nelaimīgaisprincis, kam jūsu dievišķais skaistums apreibinājis sirdi, šovakar pulksten desmitos ieradīsies pie jums, lai atvainotos par izturēšanos pret jums, par izturēšanos, kuru citādi gan nevar izskaidrot, kā vien ar bezgalīgu mīlu, ko viņš pret jums jūt.
Fransuā."
— Tātad šo vēstuli tiešām rakstījis Anžū hercogs? — Diāna jautāja.
— Jā, — Busī atbildēja, — tas ir viņa rokraksts un paraksts.
Diāna nopūtās un nomurmināja:
— Vai viņš ir nevainīgāks, nekā es domāju?
— Kas? Vai princis? — vaicāja Busī.
— Nē, grāfs Monsoro.
Tagad nopūtās Busī un piebilda^
— Turpiniet, madame, un mēs abi princi un grāfu vēl labāk izpratīsim.
— Šī vēstule, par kuras pareizību es toreiz nešaubījos, man pierādīja, ka Ģertrūde bija paredzējusi briesmas, kas man draudēja, un nezināmā drauga līdzdalība manā liktenī tagad kļuva vēl dārgāka. Viņš bija mana vienīgā cerība.
Mūsu acis vairs nenovērsās no loga, un agrais janvāra vakars ilgi arī nevilcinājās. Beidzot mums šķita, ka mežmalā krēslā ir samanāma kāda ēna. Šī ēna uzmanīgi tuvojās, turklāt tā slēpās aiz kokiem, kas tumsu vēl pavairoja un sniedza nācējam drošu patvērumu.
Mūsu uzmanība divkāršojās.
No meža iznāca viens vienīgs vīrietis. Man likās, ka koku pudurī ir palikuši vēl vairāki pavadoņi.
Nācējs devās tieši pie laivas ezerā, atraisīja virvi, un laiva sāka lēni slīdēt pa ūdens līmeni mūsu loga virzienā.
Kamēr tā tuvojās, manas acis kāri raudzījās tumsā.
Man likās, ka es pazīstu grāfa Monsoro slaido augumu un drūino, kalsno seju. Kad viņš atradās no mums desmit soļu attālumā, es vairs nešaubījos.
Tagad es no glābēja baidījos tāpat kā no briesmām. Es ierāvos loga iedobumā un paliku klusa, lai mani neieraudzītu. Tiklīdz grāfs bija pie pils sienas, viņš piesēja laivu pie kāda dzelzs riņķa, un es ieraudzīju, ka viņa galva parādās virs palodzes. Es nevarēju apspiest kliedzienu.
«Piedodiet » grāfs Monsoro sacīja, «es domāju, ka jūs mani gaidāt.»
«Protams, monsieur, kādu jau es gaidīju,» es atbildēju, «bet es nezināju, ka tas būsit jūs.»
Grāfs rūgti pasmaidīja.
«Kas gan cits sargātu Meridoras Diānas godu, ja jūsu tēvs un es to nedarītu?»
«Vēstulē jūs rakstāt, ka nākat mana tēva uzdevumā.»
«Jā, jaunkundz, un tā kā es jau paredzēju, ka jūs man neuzticēsities, ņemiet šo jūsu tēva vēstuli!»
Un grāfs pasniedza man kādu papīru. Ugunskura gaismā es lasīju:
«Mana mīlā Diāna, vienīgi grāfs Monsoro var tevi glābt no neaprakstāmajām briesmām. Uzticies viņam kā labākajam draugam, ko mums debesis varējušas atsūtīt. Viņš tev vēlāk pateiks, kas tev jādara, lai izpirktu mūsu parādu viņam.
Tavs tēvs, kas tev lūdz viņam uzticēties.
Barons Meridors."
Manas aizdomas un neuzticība pret grāfu Monsoro bija drīzāk iedomātas nekā nopietni pamatotas. Man nekā nebija, ko viņam pārmest, tikai vienas briežu mātes nāve, un tas medniekam ir visai niecīgs noziegums. Es atkal piegāju pie loga.
«Nu?» viņš jautāja.
« Monsieur, es izlasīju tēva vēstuli. Viņš saka, ka jūs esot gatavs aizvest mani no šejienes, bet viņš nesaka — kurp.»
«Es jūs, jaunkundze, vedīšu pie barona.»
«Kurp?»
«Uz Meridoras pili.»
«Tātad es atkal redzēšu savu tēvu?!»
«Pēc divām stundām.»
«Ak, monsieur, ja jūs runājat patiesību…»
Es apklusu. Grāfs nepacietīgi gaidīja mana teikuma beigas.
«Jūs varat cerēt saņemt manu pateicību,» es bailīgi piebildu, nojauzdama, ko grāfs no šīs pateicības varēja gaidīt.
«Tātad jūs gribat doties man līdzi?»
Es nemierīgi paskatījos uz Ģertrūdi. Bija skaidri redzams, ka grāfa drūmā seja satrauc arī viņu.
«Padomājiet, ka katra minūte bezgala dārga, ja jūs gribat pretoties,» viņš teica. «Laiks steidzas, drīz būs desmit… Un vai jūs nesaņēmāt prinča vēstuli, ka desmitos viņš būs Božē pilī?»
Es vēl arvien vilcinājos izmantot grāfa palīdzību. Tikai, kad hercogs jau jāja pāri uzvelkamajam tiltam un kad mums bija vēl palikušas tikai piecas minūtes, es nolēmu uzticēties grāfam Monsoro. Bet es biju tik nogurusi, ka Ģertrūdei vajadzēja mani nest. Viņa pacēla mani kā bērnu un ielika grāfa rokās. Atrazdamās šā vīrieša skavās, es tik stipri trīcēju, ka tik tikko neizslīdēju no viņa rokām un neiekritu ezerā. Bet viņš piespieda mani pie savām krūtīm un iesēdināja laivā. Tad viņš atraisīja manu plīvuru un iesvieda ūdenī.
Grāfs satvēra airus un spēcīgi airēja laivu projām no krasta, tā ka pēc dažiem airu vēzieniem mēs jau atradāmies ezera otrā krastā.