Tai mirklī mēs redzējām, ka manas istabas logos paspīd gaisma. Kāds kalps ienāca ar lukturi.
«Vai es jūs krāpu?» grāfs Monsoro jautāja. «Vai nebija pēdējais laiks?»
«O, jā, monsieur, jūs patiesi esat mans glābējs,» es atbildēju.
Pa to laiku kalpi ar lukturiem nemierīgi skraidīja gan pa manu, gan pa Ģertrūdes istabu. Mēs dzirdējām saucienus. Ienāca kāds vīrs, kura priekšā citi atkāpās. Šis vīrietis tuvojās atvērtajam logam, ieraudzīja uz ūdens izplesto plīvuru un iekliedzās, acīmredzot būdams pārliecināts, ka es esmu pasteigusies savu kaunu izpirkt ar nāvi.
XIII Nomna
—Tiklīdz mūsu kājas skāra zemi, — Diāna turpināja, pamazām uzveikusi lielo satraukumu, — pie mums pieskrēja septiņi vai astoņi vīri. Tie bija grāfa ļaudis, no kuriem divi man likās pazīstami, it kā tie būtu pavadījuši mūsu nestuves, kad mūs sagūstīja. Staļļmeistars turēja pie pavadas divus zirgus. Viens bija grāfa jājamais zirgs, otrs — man domātais — dižens baltenis. Grāfs palīdzēja man uzkāpt un uzlēca savā zirgā, tiklīdz es biju apsēdusies sedlos.
Ģertrūde jāja aiz kāda grāfa kalpa. Mēs traucāmies aulekšos. Grāfs satvēra mana zirga iemauktus. Es gan paskaidroju, ka esmu laba jājēja, bet viņš atbildēja, ka mans zirgs esot bailīgs un varot mesties sāņus un es varot nošķirties.
Mēs jājām apmēram desmit minūtes, kad es sadzirdēju, Ģertrūde sauc manu vārdu. Es pagriezos un redzēju, ka mūsu pulciņš sadalījies divās daļās. Četri vīri nogriezās kādā sānceļā un veda manu kalponi uz mežu, bet grāfs Monsoro un četri pārējie jātnieki kopā ar mani turpināja sākto ceļu.
«Ģertrūde!» es saucu. «Monsieur, kāpēc Ģertrūde nenāk mums līdzi?»
«Tas ir nepieciešams aizsardzības paņēmiens,» atbildēja grāfs. «Ja mums sekos, mums jāatstāj divējas pēdas, lai ne tikai šeit, bet arī tur varētu teikt, ka ir redzējuši, ka aizved kādu sievieti. Tad mēs varēsim cerēt, ka Anžū hercogs izvēlēsies nepareizo ceļu un sekos nevis mums, bet gan kalponei.»
ŠI skaidrā atbilde mani neapmierināja. Bet ko gan es varēju teikt, ko gan es varēju darīt? Es nopūtos un gaidīju.
Bez tam likās, ka grāfa izvēlētais ceļš ved uz Meridoru. Bet pie man pazīstamā krustceļa viņš nogriezās citā virzienā, kas mūs no pils attālināja. Es iekliedzos un gribēju lēkt zemē. Tad grāfs mani apskāva un pārcēla uz sava zirga, bet manējais aizskrēja.
Grāfs rīkojās tik ātri, ka otrreiz es nepaguvu iekliegties.
Grāfs Monv»ro strauji aizspieda man muti un teica:
«Jaunkundz, zvēru pie sava goda, ka es izpildu tikai jūsu tēva pavēli, ko es jums pierādīšu tuvākajā naktī. Ja jums šis pierādījums liksies šaubīgs, goda vārds, jūs būsit brīva, jaunkundz.»
« Monsieur, jūs teicāt, ka vedīšot mani pie tēva,» es saucu, atgrūzdama viņa roku un atmezdama galvu.
«Jā, tā es teicu, redzēdams, ka jūs vilcināties man sekot, un viens vienīgs mirklis mums varēja būt liktenīgs, kā jūs pati redzējāt. Vai jūs gribat baronu nogalināt?» Zirgu pieturējis, viņš jautāja. «Vai jūs gribat ieskriet tieši sava kauna skavās? Sakiet vienu vārdu, un es jūs aizvedīšu atpakaļ uz Meridoras pili!»
«Jūs solījāt sniegt pierādījumus, ka rīkojaties mana tēva uzdevumā.»
«Labi, jūs tos dabūsit. Ņemiet šo vēstuli un izlasiet to pirmajā nometnē, kur mēs apstāsimies. Ja jūs to izlasīsit un vēl gribēsit atgriezties pilī, jūs esat brīva, to es jums vēlreiz apsolu. Bet, ja jūs kaut cik cienāt barona pavēles, tad jūs neatgriezīsities, par to es esmu pārliecināts.»
«Uz priekšu, monsieur, lai mēs drīzāk sasniegtu pirmo nometni, jo es tvīkstu zināt, vai jūs runājat patiesību. Bet es vēlos sēdēt savā zirgā un apsolos līdz pirmajai pieturai jums sekot.»
Grāfs pavēlēja kādam kalpam nokāpt, un pēc mirkļa es atkal jāju.
Kad pēc ilgas, kā man šķita — bezgalīgas, jāšanas, beidzot sasniedzām naktsmājas, grāfs mani tūlīt ieveda kādā visai tīrā telpā, kurā atradās arī gulta, un teica:
«Te būs jūsu istaba, jaunkundz. Es gaidīšu jūsu pavēles.»
Viņš sveicināja un izgāja ārā. Es paliku viena. Manas pirmās rūpes bija steigties pie lampas un izvilkt uz krūtīm paslēpto tēva vēstuli.
— Lūk, monsieur Busī, jūs būsit tiesnesis, lasiet!
Busī paņēma vēstuli un lasīja:
«Mana mīļā Diāna, ja tu, manu lūgumu izpildīdama, par ko es nešaubos, esi sekojusi grāfam Monsoro, tu būsi no viņa uzzinājusi, ka tev draudēja nelaime krist Anžū hercoga rokās un ka viņš tevi aizveda uz Božē pili Hercogs ir spējīgs izdarīt visādus varas darbus, un tev draud liels kauns. Ir tik viena iespējamība iz\>ainties no kauna, ko es nepārdzīvotu: tev jākļūst par mūsu dižciltīgā drauga sievu. Ja tu būsi grāfiene Monsoro, grāfs tevi aizsargās. Tam viņš zvērēja ziedot visus savus spēkus. Mīļā meita, es vēlētos, lai šīs kāzas notiktu pēc iespējas drīzāk, un, ja tu esi ar mieru, sūtu tev savu tēva svētību un lūdzu Dievu, lai Viņš tev dod laimi Tavs tēvs, kas tev nepavēl, bet lūdz,
barons Meridors.n
— Ak, — iesaucās Busī, — ja šī ir jūsu tēva vēstule, madame, tad tā skan ļoti noteikti.
— Tā arī ir, par to es nemaz nešaubos. Un tomCr es to lasīju trīs reizes, līdz galīgi izlCmu. Beidzot es pasaucu grāfu. Viņš tūlīt ienāca, pec tā es pārliecinājos, ka viņš ir gaidījis aiz durvīm. Vēstuli es turēju rokā.
«Nu,» viņš teica, «vai izlasījāt?»
«Jā.»
«Vai jūs vel arvien apšaubāt manu padevību un uzmanību?»
«Man būtu jāšaubās, monsieur,» es atbildēju, «ja šī vēstule man to neaizliegtu. Monsieur, ja nu es ņemtu vērā teva padomu, ko jūs darītu?»
«Es domāju vest jūs uz Parīzi, jaunkundz. Tur ir vieglāk jūs paslēpt.»