«Un mans tevs?»
«Jūs taču zināt, ka viņš būs tur, kur būsit jūs, un kad jūsu klātbūtne viņu vairs neapdraudēs, barons jums sekos.»
«Labi, monsieur, ar šādu noteikumu es esmu gatava pieņemt jūsu aizsardzību.»
«Es jums neko nediktēju,» grāfs atbildēja. «Es tikai iesaku vienīgo glābšanas līdzekli.»
«Labi, es labošu nule teikto un sacīšu, ka esmu gatava izmantot ieteikto glābšanas līdzekli, ja jūs izpildīsit trīs manas prasības.»
«Runājiet, jaunkundz!»
«Pirmā — lai man atdod Ģertrūdi.»
«Viņa ir šeit.»
«Otrā — mes līdz Parīzei ceļojam šķirti.»
«Es jums gribēju to piedāvāt, lai apmierinātu jūsu smalkjūtību.»
«Un trešā — mūsu kāzām jānotiek mana teva klātbūtne.»
«Tā ir mana karstākā vēlēšanās, un es ceru uz viņa svētību.»
Es biju ļoti pārsteigta, jo cerēju, ka grāfs šīm manām trim prasībām pretosies, bet viņš neko pat neiebilda.
«Jaunkundz,» sacīja grāfs Monsoro, «atļaujiet arī man sniegt dažus padomus.»
«Es klausos, monsieur.»
«Ceļojiet tikai naktī!»
«Tā es esmu nolēmusi.»
«Atļaujiet man parūpēties par jūsu ceļa izvēli un pieturas vietām. Es vēlētos tikai vienu — lai jūs izbēgtu no Anžū hercoga.»
«Ja jūs mani mīlat, kā jūs sakāt, tad tas notiek mūsu labā. Man nav ko piebilst.»
«Parīzē jūs iekārtosities dzīvoklī, kuru es uzmeklēšu — vientuļu un vienkāršu.»
«Es gribu dzīvot vienatnē, monsieur.»
«Tātad mēs saprotamies visos jautājumos. Un tagad es pierādīšu savu godbijību un atsūtīšu jūsu kalponi, bet pats došos kārtot ceļa jautājumus.»
« Monsieur,» es atbildēju, «es esmu muižniece, bet jūs — muižnieks. Turiet savu vflrdu, un es turēšu savējo.»
«Vairāk es neko negribu,» grāfs sacīja. «Šis solījums liecina, ka es drīz vien būšu laimīgākais cilvēks pasaulē.» Viņš palocījās un devās projām.
Par ceļojumu man nav ko stāstīt. Mēs ceļojām naktī, lielā slepenībā, un dienās slēpāmies mazās, nomaļās viesnīcās. Parīzē mūs atveda uz šo namu. Otrās dienas vakarā ieradās grāfs, un Ģertrūde viņu ielaida.
«Nu, madame,» viņš jautāja, «vai esmu uzticīgi pildījis savu solījumu?» «Jā, monsieur, un es jums par to pateicos,» es atbildēju. «Tātad jūs gribat mani apsveikt?» viņš jautāja, zobgalīgi smaidīdams, ko nevarēja noslēpt.
«Ienāciet, monsieur.»
Grāfs pienāca tuvāk un apstājās. Es norādīju, ka viņš var sēdēt.
«Vai jums ir kaut kādas ziņas, monsieur?»
«No kā un par ko, madame?»
«Vispirms par manu tēvu un Meridoru.»
«Es neesmu bijis Meridoras pilī un grāfu neesmu redzējis.»
«Nu — tad par Božē un Anžū hercogu.»
«Tas ir kaut kas cits. Es biju Božē pilī un runāju ar hercogu.»
«Kā jūs viņu atradāt?»
«Viņš gribēja apšaubīt.»
«Ko tad?»
«Jūsu nāvi.»
«Bet jūs taču viņu pārliecinājāt?» «Es darīju visu iespējamo.» «Kur tad ir hercogs?» «Kopš vakardienas — Parīzē.» «Kāpēc viņš tik drīz atkal atgriezās?»
«Viņš nevēlas ilgi palikt tajā vietā, kur viņa sirdsapziņu var mocīt kādas sievietes nāve.»
«Vai jūs Parīzē viņu esat redzējis?»
«Es tikko nāku no viņa.»
«Vai viņš ar jums runāja par mani?»
«Es viņam to atļāvu.»
«Par ko jūs ar viņu runājāt?»
«Par kādu viņa dotu solījumu, kuru prasīju izpildīt.»
«Kas tas bija?»
«Par kādu pakalpojumu viņš apsolīja iecelt mani par galma medību pārzini.»
«Ak, jā!» es skumji pasmaidīju, atcerēdamās manas nabaga Dafnes nāvi. «Es zinu, ka jūs esat briesmīgs mednieks un esat šo godu nopelnījis.»
«Es to saņemu nevis kā mednieks, bet gan kā prinča kalps. Viņš man to dod nevis tāpēc, ka man būtu uz to tiesības, bet gan tāpēc, ka princis neuzdrošinās būt nepateicīgs.»
Aiz grāfa cienības pilnajiem vārdiem tomēr kaut kas slēpās, un tas mani biedēja. Tā bija drūmas, nesalaužamas gribas izteiksme. Es mirkli klusēju un tad jautāju:
«Vai jūs atjausit man uzrakstīt tēvam vēstuli?»
«Protams. Bet ievērojiet, ka par jūsu vēstuli var uzzināt.»
«Vai man ir aizliegts iziet?»
«Jums nekas nav aizliegts, madame. Tikai ievērojiet, ka jums var sekot.»
«Vai es vismaz varu noklausīties svētdienas dievkalpojumu?»
«Man liekas, ka jūsu drošības labad būtu ieteicamāk, ja jūs to neklausītos. Bet, ja jūs tomēr vēlaties, tad es ieteiktu apmeklēt Svētās Katrīnas baznīcu.»
«Kur šī baznīca atrodas?»
«Iepretim jūsu namam.»
Atkal iestājās klusums.
«Kad es jūs tagad redzēšu, monsieur?»
«Es gaidu jūsu atļauju.»
«Vai jums tā ir vajadzīga?»
«Protams. Patlaban es jums esmu svešs.»
«Vai jums ir šīs mājas atslēga?»
«Tikai jūsu laulātam draugam ir tiesības tādu iegūt.»
«Monsieur,» es atbildēju, par šīm padevīgajām atbildēm vairāk baiļodamās nekā tad, jā tās būtu pavisam citādas, «jūs atnāksit, kad jums iepatiksies, vai kad jums būs kas svarīgs sakāms.»
«Pateicos, madame, es izmantošu jūsu atļauju, bet ne jau nelietīgi. Ēs esmu jūsu kalps.»
«Vai jūs mani atstājat?» es jautāju, būdama gluži pārsteigta par šādu izturēšanos, ko es nemaz negaidīju.
«Madame,» grāfs atbildēja, «es zinu, ka jūs mani nemīlat, un negribu jūsu stāvokli izlietot ļaunā nolūkā. Ja es būšu pieticīgs, ceru, ka jūs pie manis kādreiz pieradīsit. Tad mirklis, kad jums būs jākļūst par manu sievu, prasīs mazāk upuru.»
«Monsieur,» es teicu, «es atzīstu jūsu saudzīgo izturēšanos, kaut gan ik jūsu vārdā skan skarbums. Jums taisnība, un es runāšu tikpat vaļsirdīgi. Man pret jums ir savādas aizdomas, par kurām es ceru, ka laiks tās dziedēs.»
«Madame, atļaujat šai cerībā dalīties un dzīvot šā laimīgā mirkļa gaidās.»