Tad viņš godbijīgi palocījās, it kā viņš būtu mans pazemīgākais kalps, norādīja Ģertrūdei, kas visu sarunas laiku bija klāt, ka var parādīt viņam ceļu, un aizgāja.
XIV
Labāk sieva nekā mīļākā
>
— Man liekas, ka viņš ir liels savādnieks, — sacīja Busī.
— O, jā, ļoti savāds, vai ne, monsieur? Nākamā diena bija svētdiena. Es vēl nekad nebiju nokavējusi dievkalpojumu. Es dzirdēju Svētās Katrīnas baznīcas zvanus, un likās, ka tie mani sauc. Es redzēju ap dievnamu pulcējamies visu pasauli, satinos biezajā plīvurā un iejaucos ticīgo pūlī, kas bija sekojuši zvanu aicinājumam.
Es sameklēju tumšāko kaktu un nometos ceļos. Ģertrūde kā vairogs stāvēja starp mani un pasauli. Bet tas nebija vajadzīgs. Likās, ka neviens mūs neievēro.
Otrā dienā grāfs atkal atnāca un paziņoja, ka viņš ir iecelts par galma medību pārzini.
Anžū hercoga iespaids viņam bija pagādājis šo goda amatu, kas jau bija apsolīts karaļa mīlulim grāfam Sentlukāsam. Tā bija uzvara, ko viņš pats nebija gaidījis.
— Un kas mūs visus tiešām pārsteidza, — grāfs Busī piebilda.
— Viņš man to paziņoja, cerēdams, ka tas pasteidzinās manu piekrišanu. Bet viņš neuzmācās, neuzstāja un gaidīja manu solījumu.
Bet es sāku ticēt, ka hercogs domā: es esmu mirusi un ka man nekādas briesmas vairs nedraud, un ka pret grāfu man nekādu pienākumu vairs nav.
Tā pagāja septiņas dienas, kas neatnesa neko jaunu. Tikai grāfs divas reizes ieradās pie manis. Šie apmeklējumi bija vēsi un godbijīgi, un tomēr dīvaini baisi.
Nākamajā svētdienā es atkal devos uz baznīcu un ieņēmu agrāko vietu. Drošības apziņa padara izklaidīgu. Skaitot lūgšanu, es atsedzu plīvuru. Nogrimusi pārdomās par Dievu, pēkšņi jutu, ka Ģertrūde saķer manu roku. Es pacēlu galvu, palūkojos apkārt un izbailēs ieraudzīju, ka pie kādas kolonnas stāv Anžū hercogs, kas mani ar acīm vai aprīt aprija.
— Turpiniet, madame, — sauca Busī, — turpiniet! Tagad es visu sāku saprast.
— Es strauji nolaidu plīvuru, bet bija jau pārvēlu. Viņš bija mani redzējis, un ja mani arī nepazina, tad lielā līdzība viņu tomēr bija ietekmējusi. Viņa skatiena mulsināta, es piecēlos un devos uz durvīm un mājup, bet ļoti labi jutu, ka man seko.
Tai pašā vakarā atnāca grāfs Monsoro. Es nezināju, vai varu kaut ko stāstīt par manu piedzīvojumu, bet viņš pats izkliedēja manas šaubas.
«Jūs man jautājāt, vai jums esot aizliegts apmeklēt dievkalpojumus,» viņš teica, «un es atbildēju, ka jums ir pilnīga rīcības brīvība, bet ka būtu labāk, ja jūs nekur neietu. Jūs man negribējāt ticēt. Šorīt jūs izgājāt, lai piedalītos dievkalpojumā Svētās Katrīnas baznīcā. Nejauši tur bija arī princis un jūs ieraudzīja.»
«Tā ir patiesība. Es vilcinājos jums to pateikt, jo nezināju, vai princis mani ir pazinis.»
«Viņu savaldzinājusi jūsu seja, jūsu līdzība ar to sievieti, kuru viņš apraud, viņā atkal pamodinājusi jaunas ilgas. Viņš jums sekojis un apjautājies, bet neviens neko nav varējis pateikt, jo neviens neko nezina.»
«Mans Dievs! Ko jūs domājat, — ko viņš darīs?»
«Hercogs ir neatlaidīgs un stūrgalvīgs.»
«Ak, es ceru, ka viņš mani aizmirsīs.»
«Es tam neticu. Vienreiz ieraugot, jūs nekad nevar aizmirst. Es darīju visu, lai jūs aizmirstu, bet nevarēju.»
Un pirmais kaislību zibens, ko es biju pamanījusi grāfa Monsoro acīs, šai mirklī tajās atkal iedzirkstījās. Šī karstā liesma mani sabiedēja vairāk nekā šorīt, ieraugot princi, un es klusēju.
«Ko jūs domājat darīt?» grāfs jautāja.
Es ieteicu mainīt dzīvokli vai apmesties citā pilsētā.
«Viss būtu velti,» atbildēja grāfs. «Viņš ir bīstams pēdu dzinējs, viņš jums seko. Slēpieties, kur vien vēlaties, gan viņš jūs atradīs.»
«Ak, mans Dievs! Jūs mani biedējat!»
«Tā nav mana vēlēšanās. Es jums tikai paskaidroju apstākļus, vairāk neko.»
«Tad es jums jautāšu to pašu, ko jautājāt man. Ko jūs domājat darīt?»
«Ak, man ir ļoti slikta izdoma,» grāfs rūgti zobojās. «Es biju atradis līdzekli, ko jūs neizmantojāt.»
«Mans Dievs! Var būt, ka briesmas nemaz nav tik lielas, kā jūs domājat?»
«To jums rādīs nākotne, madame,» grāfs sacīja un piecēlās. «Es tomēr atkārtoju: grāfienei Monsoro būs daudz mazāk jābaidās no hercoga, jo ēs savā jaunajā amatā esmu padots tieši karalim, un es un mana sieva atradīsies
karaļa aizsardzībā.» >
Es tikai nopūtos. Grāfa vārdi bija prātīgi, un tiem varēja ticēt. Grāfs Monsoro mirkli nogaidīja, it kā gaidīdams manu atbildi. Bet man nebija spēka. Viņš stāvēja istabā, būdams gatavs aiziet. Viņa lūpās rotājās rūgts smaids. Viņš palocījās un aizgāja.
Nākamajā rītā Ģertrūdi uz ielas bija uzrunājis kāds jauneklis, ko viņa bija pazinusi kā prinča pavadoni. Kaut gan viņš uzmācās, viņa kavējās atbildēt un nedeva nekādus paskaidrojumus, lai gan jauneklis viņu iztaujāja.
Šis atgadījums mani ļoti sabiedēja. Man bija sākuši sekot, kas droši vien turpinātos. Es baidījos, ka grāfs Monsoro vakarā neatnāks un ka man var uzbrukt. Es aizsūtīju pēc viņa, un grāfs tūlīt ieradās.
Es viņam visu pastāstīju un attēloju jaunekļa izskatu, kā Ģertrūde to bija attēlojusi.
«Tas ir Orilī,» viņš atbildēja. «Ko Ģertrūde atbildēja?»
«Ģertrūde neko nav atbildējusi.»
Grāfs Monsoro paskaidroja, ka tas neesot bijis pareizi, jo hercogam vajadzējis dot kādu cerību, citādi viņš savā izmisumā varētu nezin ko izdarīt. Tagad viņš, Monsoro, esot atkarīgs no hercoga. Astoņās, divpadsmit dienās viss varbūt būs citādi. Manu priekšlikumu atsaukt manu tēvu, lai tas lūgtu karaļa palīdzību, grāfs Monsoro noraidīja karaļa nenoteiktās dabas un lielā attāluma dēļ.