«Ko tad mēs darīsim?» es izmisumā iesaucos.
Grāfs Monsoro neatbildēja. Es nojautu viņa domas un noliecu galvu.
«Monsieur,» es teicu pēc īsas klusēšanas, «pavēliet Ģertrūdei, un viņa darīs to, ko jūs norādīsit.»
Viņa lūpās pavīdēja tikko jaušams smaids, kad es pirmo reizi lūdzu viņa aizstāvību.
īsu mirkli viņš sarunājās ar Ģertrūdi.
«Madame,» tad viņš man teica, «ja es no šejienes aizietu, mani varētu pamanīt. Līdz tumsai vēl ir dažas stundas. Vai jūs atļausit šo laiciņu pavadīt jūsu dzīvoklī?»
Grāfam Monsoro bija gandrīz vai tiesības to darīt, bet viņš tomēr lūdza. Es norādīju, ka viņš var apsēsties. Tad es sāku just grāfa lielo iespaidu. Piespiestība pamazām izzuda, un viņa valoda kļuva atraisītāka un pievilcīgāka. Viņš bija daudz ceļojis, daudz redzējis, daudz pārdomājis, un pēc divām stundām es izpratu to iespaidu, ko šis dīvainais vīrs bija atstājis uz mānu tēvu.
Busī nopūtās.
— Kad bija iestājusies nakts, viņš piecēlās un nevilcinādamies aizgāja. Drīz vien Ģertrūde, sekodama grāfa norādījumiem, sazinājās ar Orilī, kas paskaidroja, ka kalpo Anžū hercogam, un tēloja viņai visspožākās izredzes, ja viņa ievedīs princi pie manis. Grāfs Monsoro ieradās katru vakaru, un ik reizi es viņam ziņoju par notikumu gaitu. Viņš uzkavējās pie manis no astoņiem līdz pusnaktij. Taču viņa nemiers bija ļoti liels.
Sestdienas vakarā viņš bija bālāks un uztrauktāks nekā parasti.
«Madame,» viņš man sacīja, «otrdien vai trešdien jums viss jāapsola.»
«Viss jāapsola? Kāpēc?» es saucu.
«Tāpēc, ka Anžū hercogs nolēmis jūs iegūt, tāpēc, ka šai mirklī viņam ar karali ir labas attiecības un mēs no karaļa neko nevaram gaidīt.»
«Bet līdz trešdienai mēs varbūt vēl varam sagaidīt kādu palīdzību.»
«Varbūt. Es no dienas uzdienu gaidu gadījumu, lai princis kļūtu no manis atkarīgs. Es mēģināšu to drīzāk sasniegt. Rīt man jūs jāatstāj un jādodas uz Montero.»
«Jādodas?» es atkārtoju bailēs, kurās ieskanējās arī mazliet prieka.
«Jā. Tur notiks apspriede, kas ļaus drīzāk sasniegt ilgoto mērķi.»
«Un ja nu otrdien mūsu stāvoklis nebūs mainījies? Mans Dievs, ko tad mēs darīsim?»
«Ko man darīt pret princi, madame, ja man nav tiesību jūs aizsargāt? Nelaime ir jāmīkstina.»
«Ak, mans tēvs!» es iesaucos.
Grāfs mani cieši uzlūkoja un sacīja:
«Tātad jūs mani nicināt?»
«O, monsieur!»
«Ko tad jūs man pārmetat?»
«Neko. Tieši otrādi…»
«Vai es neesmu uzticīgs kā draugs, uzmanīgs kā brālis?»
«Jūs esat godavīrs.»
«Vai jūs man neesat solījusies?»
«Jā.»
«Vai es to esmu kaut reizi atgādinājis?»
«Nē.»
«Un tomēr, ja apstākļi tā sarežgās, ka jums jāizvēlas cienīgāku dzīvi vai negodu, jūs tomēr labāk gribat būt nevis grāfa Monsoro laulātā draudzene, bet gan Anžū hercoga mīļākā?»
«Tā es neesmu teikusi, monsieur!»
«Tad izlemiet!»
«Esmu izlēmusi.»
«Kļūt par grāfieni Monsoro?»
«Labāk nekā Anžū hercoga mīļākā.»
«Labāk nekā Anžū hercoga mīļākā? Glaimojošas izredzes!»
Tā kā es klusēju, grāfs teica:
«Vienalga, jūs mani saprotat? Ģertrūdei ar atbildi jāvilcinās līdz otrdienai, kad mēs redzēsim, kas darāms.»
Otrā dienā Ģertrūde izgāja savās parastajās gaitās, bet Orilī nesatika. Tā tas atkārtojās trīs reizes. Savā izmisumā es kalponi vēlreiz aizsūtīju pie grāfa Monsoro, bet viņš bija izceļojis. Beidzot pienāca vakars, ko mēs sagaidījām ar lielām bailēm. Es biju nolēmusi darīt visu, tikai dzīva nedoties Ajižū hercoga rokās. Es apbruņojos ar šo dunci un nolēmu, princim parādoties, iedurt to sev sirdī. Mēs ieslēdzāmies mūsu istabās. Mēs noslēpām lampu un
ieņēmām mūsu novērošanas vietas. »
Līdz desmitiem vakarā viss bija mierīgi. Pulksten desmitos Svētā Antonija ielā parādījās pieci vīri. Viņi aprunājās un paslēpās kādā Bastīlijas mūru iedobumā. Mēs sākām drebēt. Šie ļaudis droši vien bija ieradušies mūsu dēļ. Stundas ceturksni viņi neko nedarīja. Tad mēs ieraudzījām, ka Svētā Paula ielas stūrī parādās divi citi vīri. Mēness gaismā, ko atsedza vēja dzītie mākoņi, Ģertrūde vienu pazina, tas bija Orilī.
«Ak, mana kundze, tie ir viņi,» nabaga meitene izdvesa.
«Jā,» es atbildēju, izbailēs salti trīcēdama, «un pieci pārējie ieradušies viņiem palīdzēt.»
XV Kāzas
— Pa to laiku abi vīrieši, kurus mēs ieraudzījām Svētā Paula ielas stūri, bija palīduši garām namiem un apstājās zem mūsu logiem, no kuriem mēs vienu lēni atvērām.
«Vai tu noteikti zini, ka tas ir tas?» kāda balss jautāja.
«Jā, monsieur, pilnīgi noteikti. Tas ir piektais nams no Svētā Paula ielas stūra.»
«Un tu domā, ka atslēga derēs?»
«Es noņēmu nospiedumu.»
Es satvēru Ģertrūdes roku un to cieši saspiedu.
«Un kad mēs būsim iekšā?»
«Tad atļaujiet man parūpēties! Kalpone mums atvērs. Jūsu augstība iedos viņai zelta atslēgu, kas pēc vērtības ir līdzīga šai.»
«Tad atslēdz!»
Mēs dzirdējām, kā .nokrakšķ atslēga. Taču aiz pils torņa paslēpušies vīri metās virsū princim un Orilī un sauca: «Nositiet viņus!» Es neaptvēru patieso stāvokli un iedomājos, ka mums piesteigušies negaidīti palīgi, nokritu ceļos un pateicos debesīm.
Tiklīdz princis minēja savu vārdu, visas balsis apklusa un visu zobeni ieslīdēja atpakaļ makstis.
— Jā, jā, — sacīja Busī, — viņi netīkoja pēc prinča dzīvības, bet gan pēc manējās.
— Par pārējo es jums nevarēšu pastāstīt. Uztraukumā mēs sekojām jūsu varonīgajai, nevienlīdzīgajai cīņai. Jūs nejauši tuvojāties Orilī atslēgtajām durvīm, ienācāt un bezsamaņā nokritāt zemē. Es neko citu nevarēju darīt, kā likt pasaukt ārstu, kas jūs pārsietu. Tad mēs ar Ģertrūdi aiznesām jūs atpakaļ uz tukšo cīņas vietu.