— Ak, madame, madame! — Busī iesaucās, rokas sakrustodams, — kā es jums pateicos par to, ko jūs manā labā esat darījusi?
Klusuma mirkli Busī ar kvēlu skatienu vēroja Diānu. Jaunā sieviete ar elkoņiem bija atbalstījusies uz galda un galvu atspiedusi uz rokām. Svētās Katrīnas baznīcas torni atskanēja pulksteņa sitieni.
— Divi! — Diāna nodrebēja. — Divi, un jūs vēl esat šeit!
— Ak, madame, — Busī lūdzās, — neraidiet mani projām, pirms jūs visu neesat izstāstījusi! Nesūtiet mani projām, pirms neesat minējusi, kā es varu jums noderēt. Dievs jums ir dāvinājis brāli. Sakiet viņam, kā tas var palīdzēt savai māsai.
—O, tagad ir pārvēlu. Bet labi—klausieties arī visu! Otrā dienā Ģertrūde izgāja un satika Orilī. Viņš bija daudz uzbāzīgāks, neko nestāstīja par vakarējo sadursmi un sava kunga vārdā lūdza atļauju satikties. Ģertrūde izlikās, ka piekrīt, bet ieteica pagaidīt līdz trešdienai, tas ir, līdz šodienai, lai mani sagatavotu.
Orilī apsolīja, ka viņa kungs tik ilgi savaldīšoties. Tātad mums vēl palika trīs dienas.
Vakarā atgriezās grāfs Monsoro. Mēs viņam visu pastāstījām, tikai ne atgadījumu ar jums.
«Vai nevar pili pārkārtot?» es jautāju. «Citādi hercogs vēlreiz varētu mēģināt ielauzties.»
«Viņš liks izgatavot citu atslēgu,» grāfs atbildēja.
«Varbūt pierīkot durvīm aizbīdni?»
«Viņš atnāks ar desmit vīriem un aizbīdni atlauzīs.» >
«Bet jūsu iespaids uz hercogu?»
«Uz laiku ir zudis.»
Es apklusu. Sviedri klāja manu pieri, un es sapratu, ka vairs nav cita līdzekļa kā vien kļūt par grāfa sievu.
«Monsieur,» es teicu, «hercogs caur savu pavadoni apsolījās gaidīt līdz trešdienai. Es prasu no jums laiku līdz otrdienai.»
«Otrdienas vakarā, madame, šai pašā stundā es būšu šeit,» grāfs atbildēja. Un, ne vārda vairāk neteicis, viņš piecēlās un izgāja.
Es noskatījos viņam pakaļ. Viņš negāja projām, bet paslēpās kādā tumšā torņa stūrī, acīmredzot apņēmies mani visu nakti apsargāt. Bet katra šā vīra padevības pierādījums bija jauns dunča dūriens manā sirdī.
Divas dienas pagāja kā viens mirklis. Vientuļajā mājā mūs neviens netraucēja. Ko es šajās divās dienās pārcietu, nemēģināšu attēlot.
Otrās dienas vakarā es biju pavisam savārgusi. Visas jūtas likās manī pamirušas. Es biju salta, mēma, nejūtīga kā marmora tēls. Ja nepukstētu sirds, mani būtu noturējuši par mirušu.
Ģertrūde stāvēja pie loga. Es sēdēju šai pašā vietā un brīžiem ar mutautiņu noslaucīju nosvīdušo pieri. Pēkšņi Ģertrūde pastiepa pret mani roku. Bet ŠI kustība, par kuru es senāk būtu uztraukusies, mani nemaz neietekmēja.
«Jaunkundz!» viņa teica.
«Kas ir?» es jautāju.
«Četri vīri… es redzu četrus vīrus… viņi tuvojas mūsu namam… viņi atver durvis… viņi nāk iekšā.»
«Lai viņi nāk,» es atbildēju nepakustēdamās.
Ģertrūdes pieteikts, drīz vien ienāca grāfs. Mans bālums viņu, bez šaubām, satrauca.
«Jūs zināt, ka es neatnācu viens,» grāfs sacīja.
«Ģertrūde redzēja četrus vīrus.»
«Vai jūs zināt, kas tie varētu būt?»
«Man liekas, ka viens ir garīdznieks, bet divi pārējie — jūsu liecinieki.»
«Tātad jūs esat gatava kļūt par manu sievu?»
«Vai tad tas nav nokārtots? Es vienīgi atgādināšu norunu, ka es salaulāšos tikai mana tēva klātbūtnē.»
«Arī es atceros Šo norunu, madame, bet vai tā būtu tik svarīga?»
«Es esmu gatava kļūt par jūsu sievu, monsieur, bet neaizmirstiet, ka, pirms es neieraudzīšu savu tēvu, es nekad nebūšu jūsu laulātā draudzene,»
Grāfs savilka pieri, sakoda lūpas un teica:
«Jaunkundz, es jūs negribu piespiest ar varu, es jūs atbrīvoju no dotā vārda: jūs esat brīva. Tikai…»
Viņš piegāja pie loga, paskatījās uz ielu un piebilda:
«Tikai palūkojieties turp!»
Es piecēlos un ieraudzīju zem loga kādu mētelī ietinušos vīrieti, kas mēģināja iekļūt namā.
— Ak, mans Dievs! — Busī iesaucās. — Un jūs sakāt, ka tas bija vakar?
— Jā, grāf, vakar ap deviņiem vakarā.
— Turpiniet! — sacīja Busī.
— Pēc kāda mirkļa pie pirmā pienāca otrs vīrietis, kam rokā bija lukturis.
«Ko jūs domājat par šiem abiem vīriešiem?» grāfs Monsoro jautāja.
«Es domāju, ka tas ir hercogs un viņa pavadonis,» es atbildēju.
Busī nopūtās.
«Tagad pavēliet!» grāfs turpināja. «Vai man palikt vai iet?»
— Es mirkli šaubījos. Jā, neraugoties uz tēva vēstuli, uz doto solījumu, uz draudošajām briesmām, es šaubījos un, ja tur nebūtu bijuši tie vīri…
— Ak, es nelaimīgais! — iesaucās Busī. — Vīrs mētelī biju es, un otrais ar lukturi bija jaunais ārsts Remī.
— Tas bijāt jūs? — Diāna jautāja pavisam satriekta.
— Jā, es, arvien vairāk pārliecinājies par to, ka mana atmiņa neviļ, mēģināju atrast māju, kas man bija sniegusi patvērumu, istabu, kurā es biju ienests, un eņģelim līdzīgo sievieti, kas man bija parādījusies.
— Tātad jūs esat viņa sieva? — Busī pēc kāda mirkļa jautāja.
— Kopš vakar vakara.
Iestājās neilgs klusums, kuru pārtrauca vienīgi abu jauniešu smagā elpa.
— Bet jūs, — Diāna pēkšņi vaicāja, — kā jūs iekļuvāt šai namā?
Busī klusēdams parādīja atslēgu.
— Atslēga!? — Diāna iesaucās. — Kur jūs dabūjāt šo atslēgu, kas jums to iedeva?