— Vai Ģertrūde nebija princim apsolījusi šovakar ievest viņu pie jums? Princis redzēja grāfu Monsoro un redzēja mani. Tā kā grāfs Monsoro un es tāpat bijām viņu redzējuši, tad viņš baidījās no uzbrukuma un sūtīja mani.
— Un jūs bijāt ar mieru? — Diāna pārmetoši vaicāja. — Tas bija vienīgais līdzeklis, kā iekļūt pie jums. Vai jūs man varat pārmest, ka esmu uzmeklējis savas dzīves lielāko līksmi un sāpes?
— Jā, es ļaunojos, jo būtu bijis labāk, ja jūs mani nebūtu vairs redzējis un būtu aizmirsis.
— Nē, madame, — Busī sauca,—jūs maldāties. Dieva griba mani atveda pie jums, lai es nokļūtu tai tīklā, kura upuris jūs esat. Klausieties, kopš es jūs ieraudzīju, mana dzīvība tiek ziedota jums! Es uzņemos savus pienākumus. Jūs gribat saņemt vēstis par savu tēvu?
— Ak, jā, — iesaucās Diāna, — jo es tiešām nezinu, kas viņam ir noticis.
— Labi, — sacīja Busī, — es uzņemos visu noskaidrot. Tikai domājiet vienīgi labu par to cilvēku, kas kopš šā mirkļa dzīvos tikai jūsu dēļ.
— Bet atslēga? — Diāna nemierīgi jautāja.
— Šo atslēgu, — Busī atbildēja, — es atdošu jums, jo gribu to saņemt no jūsu rokām. Taču ticiet manam goda vārdam, ka neviena māsa savas istabas atslēgu nav uzticējusi padevīgākam un godbijīgākam brālim.
— Es uzticos drošsirdīgā Busī solījumam, ņemiet, monsieur, — sacīja Diāna un atdeva atslēgu jauneklim.
— Madame, — Busī iesaucās, — divās nedēļās jūs uzzināsit, kas patiesībā ir grāfs de Monsoro.
Viņš atvadījās no Diānas ar tādu godbijību, kurā kopā jaucās kvēla mīla ar dziļām skumjām, un pazuda uz trepēm. Diāna pabāza galvu pa atvērtajām durvīm, lai dzirdētu jaunekļa soļus, un šis troksnis bija jau sen izgaisis, kad viņa drebošu sirdi un asarām acīs vēl joprojām stāvēja un klausījās.
XVI
Kas atgadījās ceļā no Parīzes uz Fonteneblo
Agrā rīta stundā, kad bālā saule tikko sudraboja sārta mākoņa malu, karalis Indriķis III ar galmu devās uz Fonteneblo, kur vajadzēja notikt lielām medībām.
Kā jau parasti, arī šoreiz viss bija iecerēts ļoti grezni. Galvenais apbrīnošanas priekšmets gājienā bija astoņu koši rotātu ēzeļu vilktās nestuves.
Tas bija liels, četršķautņains briesmonis uz četriem riteņiem, iekšpusē greznots ar spilveniem, bet ārpusē — ar brokāta aizkariem. Smagākās vietās uz ceļa vai stāvajos kalnos astoņiem ēzeļiem pievienoja lielu baru vēršu.
Šajās milzu nestuvēs atradās visi karaļa parastie galminieki — Čiko, pieci vai seši minjonieši un groziņš ar jauniem angļu kucēniem, kurus karalis turēja gan klēpi, gan aiz kaklasiksnām.
Nestuvju stūri šūpojās zeltītu stiepļu būris ar skaistiem baložiem, baložiem ar baltām un melnām spalvām.
Karalis sēdēja nestuvju dibenā, tieši zem nišas, kurā atradās Šartras Svētās Dievmātes marmora tēls. Viņam pie kājām Kvēls un Možirons pina brīnišķīgas pīnes, kas toreiz bija parasta jaunekļu nodarbošanās. Pārējie minjonieši nodarbojās ar līdzīgiem rokdarbiem.
Kad nestuves nonāca Šatelē laukumā, Čiko sāka dziedāt kādu garīgu dziesmu. Kapelāns, kas arī sēdēja nestuvēs, pagriezās un sarauca pieri.
— Čiko, mans draugs, — sacīja viņa majestāte, — uzmanies! Spīdzini manus minjoniešus, saplosi mani gabalos, saki par Dievu, ko vēlies, — Dievs ir labs —, bet nesanaidojies ar baznīcu.
— Pateicos par padomu, mans dēls, — atbildēja Čiko. — Es neredzēju mūsu cienījamo kapelānu, kas sarunājas ar ārstu par pēdējo mirušo, ko tas atsūtījis viņam apbedīšanai, turklāt trevšo vienā dienā un tieši pusdienlaikā, kas kapelānam ļoti traucēja. Tavi vārdi ir zelta vērti — nevienu himnu, kas palikusi vecmodīga! Es gribu tev nodziedāt pavisam jaunu dziesmu.
— Kādā meldiņā? — karalis jautāja.
— Vienā un tai pašā, — Čiko atbildēja un sāka pilnā kaklā dziedāt:
— Karalis liels parādnieks, Miljonus tam izšķiest nieks…
— Es esmu vēl vairāk parādā, — sacīja Indriķis, — tavs dzejnieks nepārzina apstākļus, Čiko!
Čiko turpināja:
— Karalis liels parādnieks, Miljonus tam izšķiest prieks, Minjoniešus lutinot, Tautai zeltu vajag dot.
— Lieliski! — sauca Kvēls, pīdams savu zīdu. — Tev ir skaista balss. Dziedi otro pantiņu, mans draugs!
— Klausies, Valuā, — sacīja Čiko, Kvēlam nemaz neatbildēdams, — aizliedz savam mīlulim mani dēvēt par savu draugu. Tas mani pazemo.
— Runā atskaņās, Čiko, — teica karalis, — tava proza nekam neder.
— Labi, — Čiko atbildēja un turpināja:
— Mūsu senči garā straujā
Ienaidnieku kāva kaujā,
Šķēpus tiem no rokām lieca,
Karogus pie zemes lieca.
Tagad parūkas tik ciena,
Katram mīļākā ir viena.
Tagad dižs ir bruņinieks,
Kuram mīlēt, baudīt prieks.
— Bravo! — sauca Indriķis. — Ja mans brālis būtu šeit, viņš tev pateiktos, Čiko.
— Ko tu sauc par savu brāli, mans dēls? Vai Svētās Ženevjevas klostera priekšnieku Žozefu Fulonu, kam tu gribi nodot savu svēto solījumu?
— Nē, — atbildēja Indriķis, kas izlikās, ka Čiko jokus neievēro. — Es runāju par savu brāli Fransuā.
— Ak, tev ir taisnība! Viņš nav tavs brālis Dieva, bet velna vārdā. Labi, labi! Tu runā par Fransuā, par Francijas dēlu no Dieva žēlastības, par Brabantes, Liksenbugas, Alansonas, Anžū utt. hercogu, par kuru es esmu sadzejojis šādu pantu:
— Mīļie kungi, nesmejiet, Fransuā ja ieraugiet Kādreiz divus degunus. Piedodiet šos brfnumus.
Minjonieši sāka skaļi smieties, jo Anžū hercogs bija viņu personīgs ienaidnieks, un epigramma pret princi ļāva tiem uz mirkli aizmirst Čiko nodziedāto un pret viņiem vērsto dziesmiņu.
Karalis smējās skaļāk par visiem, ne no viena nekaunēdamies, iedeva suņiem cukuru un pastilas un ar zobgalīgiem vārdiem uzbruka savam brālim un draugiem.