Čiko pēc dziedāšanas pēkšņi bija apklusis un uzmanīgi vēroja ceļu, pa kuru virzījās gājiens. Pie Nojēras ielas viņš izlēca no nestuvēm un pie kāda nama stūra nometās ceļos.
— Hallo, pagān, — sauca karalis, —ja tu gribi mesties ceļos, tad meties labāk pie krusta, kas uzcelts Svētās Ženevjevas ielas vidū, un nevis pie šā nama! Vai tad tur ir kāda baznīca vai lūgšanu nams?
Bet Čiko neatbildēja. Viņš bija nometies uz bruģa un diezgan skaļi skaitīja šādu lūgšanu, kuru karalis jo uzmanīgi noklausījās:
— Labais Dievs, taisnais Dievs! Šeit ir tā māja, es to pazīstu, es to pazīšu visu mūžu, šeit ir tā māja, kurā Čiko, ja ne tevis, tad kāda tava radījuma dēļ tik daudz ir cietis. Čiko vēl nekad nav tevi lūdzis atmaksāt mocību iesācējam Majēnas hercogam un metram Nikolā Davidam. Nē, kungs, Čiko māk gaidīt, jo viņš ir pacietīgs, un nu ir jau seši gadi, kopš Čiko neatriebjas Majēnas hercogam un Nikolā Davidam. Lielais Dievs, taisnais Dievs, dari tā, lai Čiko vēl vienu gadu paciešas, lai piecdesmit cirtieni ar siksnu, ko Čiko šai namā izbaudīja pēc s.lepkavnieka Lotringas prinča pavēles no viņa kalpa rokas, lai šie cirtieni varētu pārvērsties dzīvos asins spaiņos un simts cirtienos ar siksnu, kuru neizciestu resnais Majēnas hercogs un garais Nikolā Dāvids. Dieva Tēva, Dieva Dēla, Dieva Svētā Gara vārdā! Āmen!
— Āmen! — karalis atkārtoja.
— Bet, — viņš piebilda, kad Čiko, visus pārsteigdams, noskūpstīja zemi un atgriezās nestuvēs, — manu mīļo Čiko, kāpēc bija vajadzīga šī garā un dīvainā lūgšana, kāpēc tu siti sev pie krūtīm?
— Sire, — nerrs atbildēja, — Čiko ir kā lapsa. Čiko ilgi apošņā un aplaiza akmeņus, kur lijušas viņa asinis, līdz viņš uz šiem akmeņiem varēs sašķaidīt savu mocītāju galvas.
— Sire, — iesaucās Kvēls, — es gribu derēt, ka Čiko savā lūgšanā, ko jūsu majestāte dzirdēja, minēja Majēnas hercoga vārdu. Sire, es gribu derēt, ka ŠI lūgšana attiecas uz kādu nežēlīgu mocīšanu, kuras upuris bijis monsieur Čiko.
— Deriet, dižciltīgo grāf, — sacīja Čiko, — deriet, un jūs būsit vinnējis.
— Tātad šeit… — iesāka karalis.
— Ļoti pareizi, — Čiko turpināja. — Šai mājā Čiko bija mīļākā, laba, daiļa būtne, tīkama jaunava. Kādā naktī, kad viņš to apmeklēja, greizsirdīgais princis pavēlēja namu ielenkt, Čiko sagūstīt un tik nežēlīgi sist, ka Čiko no šā balkonā nolēca uz ielas. Tā kā notika brīnums un Čiko nenositās, tad viņš, iedams šai vietai garām, vienmēr nometas ceļos un noskaita lūgšanu.
— Ak, nabaga Čiko, un jūs viņu nosodāt, sire!
Tiklīdz gājiens bija ticis ārā no Parīzes, likās, ka tas kustējās dzīvāk. Rīts bija visai patīkams. Vējš pūta spēcīgāk, saulei beidzot bija izdevies uzveikt mākoņu autus, un varēja cerēt, ka būs skaista oktobra diena, kad pēdējās krītošās lāpas mūsu sirdī rada sāpīgu līksmi.
Pulkstenis rādīja trīs pēcpusdienā, kad gājiens sasniedza Žuvīzas pirmās ēkas, no kurienes tūlīt arī ieraudzīja tiltu pār Oržas upi un lielo galma viesnīcu. Straujais vakarvējš no hoteļa puses dzina cepešu tīkamo smaržu un mājīgā ugunskura sprakšķēšanu.
Čiko deguns uztvēra gardo smaržu. Viņš izliecās no nestuvēm un no tālienes ieraudzīja pie viesnīcas vārtiem vairākus mēteļos ietinušos vīrus. Svešo vidū stāvēja neliela auguma resns vīrs, kura seju aizsedza milzīga cepure. Ieraudzījuši gājienu, šie vīri iesteidzās iekšā.
Taču īsais svešinieks tik ātri neaizgāja, tāpēc Čiko to īpaši ievēroja. Mirklī, kad vīrs devās iekšā viesnīcā, mūsu gaskonietis izlēca no nestuvēm, paprasīja kādam pāžam zirgu, ko kalps veda pavadā, un, pie mūra piespiedies, pirmajā vakara ēnā paslēpies, ļāva gājienam turpināt ceļu uz Esonu, kur karalis bija nodomājis ierīkot nakts nometni. Tiklīdz bija pazudis pēdējais jātnieks un apklususi pēdējā pakavu duna, Čiko iznāca no savas slēptuves, apjāja līkumu un parādījās pie viesnīcas durvīm, it kā no pretējās puses jādams. Tiklīdz Čiko bija nonācis pie loga, viņš uzmeta ašu skatienu un apmierināts ievēroja, ka nule redzētie vīri vēl bija turpat un to vidū arī nelielā auguma resnais vīrs, kas jo sevišķi saistīja viņa uzmanību. Tā kā Čiko gribēja, lai svešie viņu nepazītu, viņš pretējā istabā lika pasniegt pudeli vīna un nosēdās tādā vietā, ka neviens, viņa nepamanīts, nevarēja sasniegt durvis. Nosēdies ēnā, Čiko otru istabu varēja pārlūkot līdz pat milzīgajam kamīnam. Kamīna stūrī uz sola sēdēja mazais, resnais vīrs un, nekā nenojauzdams, ļāva uguns atspulgam sevi pilnīgi apgaismot.
— Es neesmu maldījies, — Čiko sacīja, — un, ja es kauna vietā skaitīju lūgšanu, liekas, biju nojautis, ka šis vīrs atgriezies. Bet kāpēc gan mūsu drauga Hēroda galvaspilsētā tā vajag slapstīties? Kāpēc vajag slēpties? Ak, Pilāt, Pilāt, vai gan labais Dievs man nebūs dāvājis to godu, ko es lūdzos, un man drīzāk vajadzēs parūpēties par atmaksu?
Drīz vien Čiko ievēroja, ka no savas vietas viņš var ne vien redzēt, bet arī dzirdēt.
— Mani kungi, — resnais virs sacīja saviem biedriem, — es domāju, ka laiks doties ceļā. Pēdējais kalps jau ir sen projām, un ceļš šai brīdī ir pilnīgi drošs.
— Pilnīgi drošs, monsieur, —atbildēja kāda balss, kas Čiko lika nodrebēt. Pievērsis visu uzmanību galvenajai personai, viņš šo runātāju nemaz nebija ievērojis.
Cilvēks, kas nule bija teicis šos vārdus, bija tikpat garš, cik uzrunātais monsieur īss, tikpat bāls, cik pēdējais — sarkans, tikpat padevīgs, cik otrs— augstprātīgs.
— Ak, maītre Nikolā, — sacīja Čiko, klusi iesmiedamies, — arī tu… Labi. Man būs ļoti žēl, ja šoreiz mēs šķirsimies neaprunājušies. — Čiko iztukšoja glāzi un samaksāja saimniekam, lai nekas neaizkavētu, kad viņam izdevīgā brīdi vajadzētu ķerties pie lietas.