Šī piesardzība bija vietā, jo visi septiņi vīri, kas bija saistījuši Čiko ievērību, tāpat samaksāja, vai arī resnais samaksāja par visiem. Katrs paņēma no kalpa savu zirgu un ielēca sedlos. Mazais pulciņš nogriezās uz ceļa Parīzes virzienā un drīz vien pazuda vakara miglā.
— Labi, — sacīja Čiko, — ja viņš dodas uz Parīzi, arī es došos turp.
Un Čiko uzkāpa zirgā un sekoja viņam no tālienes, neizlaizdams no acīm
viņa pelēko mēteli vai vismaz uzmanīdams viņa zirga soļus.
Viss jātnieku pulks nonāca Parīzē pa Svētā Antonija vārtiem un kā bišu spiets pazuda Gīza pilī, kas, šķiet, viņu ierašanos bija sen gaidījusi, lai aiz viņiem aizslēgtu vārtus.
— Labi, — sacīja Čiko, paslēpdamies aiz tuvākās mājas stūra, — tur slēpjas ne vien Majēnas, bet arī Gīzas hercogs. Līdz šim tas šķita tikai savādi, bet tagad tas kļūst arī interesanti. Pagaidīsim.
Lai gan laiks bija auksts un Čiko izsalcis, viņš nogaidīja veselu stundu. Beidzot vārti atvērās. Taču septiņu vīru vietā parādījās septiņi Svētās Ženevjevas klostera mūki, kuru rokās atradās milzīgi rožukroņi.
Čiko sekoja mūkiem, kas nogāja līdz Svētās Ženevjevas klosterim un devās iekšā, kad visu to bija pārbaudījis kāds ordeņa brālis, kurš rūpīgi apskatīja viņu rokas.
Čiko ievēroja, ka šeit notiek kaut kas neparasts, jo mūki plūda no visām pusēm. Viņi visi iegāja priekšnamā, parādīja rokas vai nesamo, kas bija rokās, un devās iekšā.
— Es varētu ieiet līdzi, — sacīja Čiko, — bet man trūkst divu svarīgu lietu: cienījamā uzvalka, kādos viņi tērpušies, un lietas, ko uzrādīt vārtsargam. Ak, brāli Gorenflo, brāli Gorenflo, mans godājamais draugs, kaut tu būtu pie manis!
Brīdi nogaidījis un savu ziņkāri sakairinājis, jo mūki nāca arvien vairāk, viņš nolēma doties uz viesnīcu «Pilnības rags» un uzmeklēt savu draugu Gorenflo.
XVII Brālis Gorenflo
Viesnīcas «Pilnības rags» saimnieks moīrre Bonhomets, kuru Čiko sastapa virtuvē, patlaban lasīja kādu grāmatu, bet pannā uz uguns cepās vairāki miltos apvalstīti gaļas gabali.
Čiko ienākot, maitre Bonhomets pagrieza galvu.
— Ā, tas esat jūs, dižciltīgais, — viņš sacīja, aizvērdams grāmatu un pazemīgi sveicinādams savu viesi. — Labvakar un labu ēstgribu!
— Pateicos par divkāršo novēlējumu, kaut gan puse no tā nāks par labu tiklab man, kā arī jums. Bet tas ir atkarīgs no apstākļiem.
— Kā? Atkarīgs no apstākļiem?
— Jā, jūs jau zināt, ka es nekad neēdu viens.
—Ja tā, monsieur, — atbildēja Bonhomets, savu zaļo cepuri paceldams,— tad es varu jums piebiedroties.
— Pateicos, godājamo saimniek. Es gan zinu, ka jūs esat lielisks viesis, bet es tomēr pameklēšu citu.
— Varbūt brāli Gorenflo?
— Ļoti pareizi! Vai viņš jau ir sācis ēst?
— Nē, bet pasteidzieties.
— Kāpēc?
— Piecās minūtēs viņš būs beidzis.
— Jūs sakāt, ka brālis Gorenflo vēl nav sācis ēst un piecās minūtēs viņš jau būs paēdis?
Čiko neticīgi pakratīja galvu.
—Monsieur, — sacīja viesnīcnieks, — šodien ir trešdiena, un mums sākas gavēnis.
— Ak! — atbildēja Čiko, saviebdams seju, kas diezgan labi liecināja, cik apšaubāmas ir brāļa Gorenflo reliģiozās tieksmes.
Čiko devās uz kādu atsevišķu istabu, kurā kūpošas lampas gaismā sēdēja cienījamais mūks, kas savā šķīvī grozīja ūdenī vārītu spinātu porciju, pūlēdamies padarīt to garšīgāku ar siera gabaliņu.
Brālis Gorenflo varēja būt apmēram trīsdesmit astoņus gadus vecs un bija tieši piecas pēdas garš. īso augumu atsvēra citas labas īpašības. Ko viņš garumā bija zaudējis, to bija ieguvis resnumā, jo viņa mugura bija trīs pēdas plata, kas apkārtmērā atbilda deviņām pēdām.
Starp varenajiem pleciem atradās plats muskuļains kakls. Diemžēl šis kakls tikpat labi pieskaņojās visam pārējam: tas bija pārāk īss un resns, un pirmajā lielākā uztraukuma brīdī bija jābaidās, ka šo viru var ķert trieka. Apzinādamies šos trūkumus un draudošās briesmas, brālis Gorenflo nekad nepadevās straujiem iespaidiem.
— Ak, mans draugs, ko jūs šeit darāt? — sauca mūsu gaskonietis, aplūkodams saknes, Gorenflo, neiztīrīto lampu un līdz malām pielieto kausu, kurā bija ar dažiem vīna pilieniem sajaukts ūdens.
— Jūs redzat, mans brāli, ka es iebaudu vakariņas, — atbildēja Gorenflo, kura balss skanēja skaļāk nekā klostera baznīcas zvans.
— To jūs saucat par vakariņām, Gorenflo? Saknes, siers? Nerunājiet niekus!
—Mums ir gavēņa pirmā trešdiena. Padomājiet par mūsu pestīšanu, mans brāli, padomājiet par mūsu pestīšanu! — Gorenflo dobji teica, svētā bijībā vērsdams acis augšup.
Čiko bija ļoti pārsteigts. Viņa skatienā varēja jaust, ka viņš gavēņa sākumu grib nosvinēt pavisam savādāk.
— Kad jūs ēdāt brokastis?
— Es nemaz neesmu brokastojis, mans brāli, — mūks atbildēja.
— Ja jūs neesat brokastojis, ko gan jūs darījāt, mans brāli? — jautāja Čiko.
— Es sagatavoju runu, — Gorenflo atbildēja, lepni paceldams galvu.
— Runu? Kam?
— Runu, kuru vakarā nolasīt klostera baznīcā.
— Pagaidiet, runu vakaram! Tas ir jocīgi.
— Un tāpēc, — sacīja Gorenflo, dakšiņas ar spinātiem un sieru mutei tuvinādams, — un tāpēc man jāsāk domāt par atgriešanos mājās. Mani klausītāji var palikt nepacietīgi.
Čiko atcerējās redzētos mūku barus un jautāja:
— Kad jūs sprediķosit?
— No deviņiem līdz pusdesmitiem, manu brāli.