— Labi. Tagad ir bez ceturkšņa deviņi. Jums jāziedo man piecas minūtes. Dieva vārds, nu jau ir astoņas dienas, kopš mums nav bijusi izdevība kopā ieturēt vakariņas.
— Es ļoti priecājos, jūs sastapdams, — Gorenflo žēlīgi atbildēja, — bet man tomēr jūs jāatstāj.
Un mūks grasījās piecelties.
Čiko viņu aizturēja un skaļā balsī uzsauca:
— Maitre Klod Bonhomet!
Viesnīcnieks, kas bez šaubām bija klausījies, tai pašā mirklī parādījās uz sliekšņa.
— Maitre Klod, — sacīja Čiko, — pasniedziet man divas pudeles bur- gundieša, mana drauga Gorenflo mīļāko vīnu!
— Divas pudeles? —jautāja Gorenflo. — Kāpēc tad divas, ja es nedzeršu?
— Ja jūs dzertu, es pasūtītu četras, sešas, es liktu atnest visas, cik vien viesnīcā ir atrodamas. Viens pats es dzeru ļoti maz, un ar divām pudelēm man pilnīgi pietiks.
— Tiešām, — piebilda Gorenflo, — divas pudeles ir prātīgi, un, ja jūs vēl izvēlēsities liesus ēdienus, jūsu biktstēvam nebūs ko iebilst.
— Protams, — Čiko piekrita. — Treknus ēdienus gavēņa trešdienā, kā gan to var!
Kamēr maitre Bonhomets nesa no pagraba pieprasītās vīna pudeles, Čiko devās pie ēdienu skapja un izņēma garšīgu cepeti.
— Ko jūs tur dariet?
— Jūs jau redzat — es paņēmu šis zivis, baidīdamies, ka tik kāds cits nepasteidzas pirmais. Gavēņa trešdienās tādiem ēdieniem ir daudz kārotāju.
— Zivis! — Gorenflo izbrīnā iesaucās.
— Protams, zivis,—atbildēja Čiko, nolikdams mūka priekšā ceptu putnu.
— Kopš kura laika zivīm ir knābis?
— Knābis? Kur jūs redzat knābi? Es redzu tikai muti.
— Kājas?
— Spuras!
— Spalvas?
— Zvīņas! Mīļais Gorenflo, jūs esat piedzēries.
— Piedzēries! Augstais Dievs! Es esot piedzēries, ēzdams spinātus un dzerdams ūdeni!
— Jūsu spināti apgrūtina jums māgu un ūdens reibina galvu. Tur jau nāk saimnieks, kas varēs mūsu strīdu izšķirt.
— Ko?
— Tā ir zivs vai vista?
— Lai notiek. Bet vispirms lai viņš attaisa pudeles. Es gribu zināt, vai tas ir tas pats vīns. Attaisiet, maitre Klod, attaisiet!
Maitre Klods izvilka vienai pudelei korķi un līdz pusei piepildīja Čiko glāzi.
Čiko izdzēra un aplaizījās.
— Ak, — viņš teica, — es esmu vājš garšotājs, un mana mēle neko nevar noteikt. Es nudien nevaru spriest, vai tā ir vecā labā marka.
Vērojot Čiko glāzes dibenā palikušos rubīna krāsas pilienus, Gorenflo acis dzirkstīja.
— Klausieties, mans brāli, — sacīja Čiko un ielēja mūka glāzē nedaudz vīna, — jums jākalpo savam tuvākajam, izpalīdziet man!
Gorenflo paņēma glāzi, pielika pie lūpām un izlēja mazo malku uz mēles.
— Tas droši vien ir no tās pašas šķirnes, — viņš sacīja, — bet…
— Bet? — Čiko atkārtoja.
— Bet tas bija pārāk maz, — mūks turpināja, — tas bija pārāk maz, lai atšķirtu, vai vīns kļuvis labāks vai sliktāks.
— Es gan gribētu to zināt. Ak, es negribu maldīties, un, ja jums nebūtu jārunā, mans brāli, es jūs lūgtu vīnu vēlreiz nogaršot.
— Ja jūs tas iepriecina…
— Goda vārds! — Čiko sauca.
Un viņš mūka glāzi piepildīja līdz pusei.
Gorenflo šoreiz ar mazāku godbijību pielika glāzi pie lūpām un nogaršoja visai uzmanīgi.
— Labāks gan, — viņš teica, — es varu derēt, ka tas ir labāks. 1561. gada marka, — viņš piebilda, nolikdams glāzi uz galda.
— Ļoti pareizi! — iesaucās Klods Bonhomets. — Tas ir 1561. gada vīns.
— Labo Gorenflo, — sacīja gaskonietis, — Romā par svētiem izsludina daudzus, kas to ir pelnījuši mazāk nekā jūs.
— Tās ir spējas, mans brāli, — Gorenflo lēni teica.
— Un mazliet apķērības, — Čiko piebilda. — Nieki! Ar spējām vien tālu netiek, to es varu apgalvot, jo arī man esot spējas. Ko jūs darāt?
— Jūs jau redzat — es pieceļos.
— Kāpēc?
— Man jāiet uz klosteri.
— Nemaz nenogaršojot manu zivi?
— Klausieties, — sacīja Gorenflo, — man liekas, ka jūs no ēdieniem saprotat vēl mazāk nekā es — no dzērieniem. Maitre Bonhomet, kas tas ir par zvēru?
Brālis Gorenflo norādīja uz šķīvi.
Viesnīcnieks izbrīnā paskatījās uz jautātāju.
— Augstās debesis! Tā ir vista, — viņš beidzot teica.
— Vista, — Čiko bēdīgi atkārtoja.
— Cepta vista, — maitre Klods apliecināja.
— Nu! — Gorenflo gavilēja.
— Liekas, ka es esmu maldījies, — sacīja Čiko. — Bet tā kā man šī vista jāēd un es negribētu grēkot, tad izpalīdziet, mans brāli, un ar dažiem ūdens pilieniem nokristiet to par zivi.
— A-ā! — iesaucās Gorenflo.
— Jā, es jūs lūdzu, lai es neizdarītu nāves grēku.
— Lai notiek, — atbildēja Gorenflo, kas vienmēr bija ļoti izpalīdzīgs, — bet es te nekur neredzu ne ūdens lāses.
— Kristiet ar vīnu! Putns varbūt nebūs tik katolisks, bet sliktāks jau nu gan ne.
Čiko pielēja mūka glāzi līdz malām, un līdz ar to pudele arī bija tukša.
Gorenflo sauca:
— Bakha, Moma un Koma, un lielā svētā Pantagriela trijādības vārdā es tevi kristīju, zivs!
Un viņš iemērca pirkstu galus vīnā un apslacīja putnu.
— Nu, mans draugs, — sacīja gaskonietis, saskandinādams savu glāzi ar mūka glāzi, — uz jaunkristītās veselību!
Kaut tā būtu labi izcepta un lai maitre Kloda Bonhometa māksla viņas dabas dotās īpašības būtu vēl Vairojusi!
— Uz jaunkristītās veselību! — Gorenflo sauca, skaļi smiedamies.
— Uz jaunkristītās veselību! Dieva vārds, tas ir lielisks vīns.
— Maitre Klod, — sacīja Čiko, — tūlīt dur šo zivi uz iesma, iesmērē ar svaigu sviestu! Kad cepetis sāks jau palikt dzeltens, uzliec uz pannas divas maizes šķēles un apcep.
Gorenflo klusēja, bet lēnā acu mirkšķināšana un galvas palocīšana liecināja par pilnīgu vienprātību.
Čiko vēl bija jāpasaka daži vārdi, lai brālis paliktu nogaršot cepto vistu un dažas pudeles vīna.