Mazliet pamudināts, mazliet iesildīts, mazliet sakairināts, Gorenflo vairs nespēja piecelties un aiziet. Viņš aprija putna spārnus, apgrauza kaulus, pasauca Bonhometu un sacīja:
— Maitre Klod, es esmu ļoti izsalcis, vai jums nav lieliskās speķa kūkas?
— Protams, — piebilda Čiko, — tās taču jau ir pasūtītas, vai ne, Bon- homct?
— Bez šaubām, — atbildēja saimnieks, kas nekad saviem viesiem nepretojās, ja tie runāja par ēdienu un samaksu.
— Pasniedziet, pasniedziet, maitre, — mūks sauca.
— Piecās minūtēs, — atbildēja viesnīcnieks, kam Čiko pamāja, lai viņš pasteidzas.
— Ak, — izdvesa Gorenflo, ar dakšiņu bruņoto dūri uz galda nolaizdams, — tagad es jūtos daudz labāk…
— Vai ne? — Čiko jautāja.
— Un ja vēl būtu cepumi, es piebāztu pilnu muti tāpat kā ar šo vīna malku.
Un mūks, kam iekārē mirdzēja acis, iztukšoja ceturto daļu no trešās pudeles.
— Tātad jūs bijāt slims?
— Es biju pavisam savārdzis, mans draugs. Šī nolādētā runa mani nomocīja. Trīs dienas es par to vien domāju.
— Tai ir jābūt skaistai.
— Tā ir lieliska!
— Pastāstiet mazliet, kamēr atnesīs cepumus!
— Nē, kur tu esi redzējis, nerra kungs, ka pie galda runā? Vai karaļa galmā tā dara?
— Karaļa Indriķa galmā tur ļoti skaistas runas.
— Un par ko galmā runā?
— Par tikumību.
— O, jā, — iesaucās mūks, atgāzdamies pret krēsla atzveltni, — viņš ir ļoti tikumīgs princis, tas tavs karalis Indriķis III.
— Es nezinu, vai viņš ir tikumīgs vai ne, — atbildēja Čiko, — es tikai zinu, ka neesmu redzējis neko tādu, par ko man būtu bijis jāsarkst.
— Velns un elle! Es ticu, ka jau ir pagājis labs laiks, kopš tu vairs nesarksti, nešķīstais!
— Ak, es tas nešķīstais, kas esmu pati nevainība! Es, kas piedalās visos dievkalpojumos, kas izpilda visus gavēņa noteikumus! — sauca Čiko.
— Jā, kopā ar Sardanapolu, Nebukadnecaru, ar Hērodu!
Šai mirklī ienāca maitre Bonhomets. Vienā rokā viņš nesa slavenos cepumus, otrā — divas jaunas pudeles.
— Dod šurp, dod šurp! — sauca mūks, kura acis liesmoja, kamēr plats smaids atsedza trīsdesmit divus zobus.
— Mans draugs, man šķiet, ka jums ir jārunā, — sacīja Čiko.
— Runa atrodas šeit, — atbildēja mūks, uzsizdams sev pa pieri, kas pamazām palika sārta — tāpat kā viņa vaigi.
— Cikos jums tā ir jānorunā?
— Desmitos.
— Desmitos? Nesen jūs teicāt, ka pusdesmitos. Vai deviņos jūsu klosteri jau neslēdz?
— Lai viņi slēdz, — atbildēja Gorenflo, sārto dziru aplūkodams savā glāzē, — man ir atslēga.
— Jums ir klostera atslēga?
— Jā, man kabatā, — atbildēja Gorenflo, uzsizdams pa saviem svārkiem.
— Neiespējami. Es pazīstu klostera likumus, es esmu bijis trīs klosteros, kad notiek grēku atlaišana. Vienkāršiem brāļiem atslēgu neuztic.
— Te tā ir, — sacīja Gorenflo, atgāzdamies krēslā un parādīdams Čiko zelta gabalu.
— O, nauda! Saprotu. Jūs piekukuļojat vārtsargu, lai tas jūs ielaiž, kad vien iepatīkas, nelaimīgo grēciniek.
Gorenflo izplūda dzērāja svētlaimīgajos smieklos un gribēja naudu atkal iebāzt kabatā.
— Pagaidiet, pagaidiet, — sacīja Čiko, — kas tā ir par jocīgu naudu?
— Ar atkritēja ģīmetni. Tā ir sirdī caurdurta.
— Tiešām, tā ir Bearnas karaļa nauda ar caurumu vidū!
— Šķēpa dūriens, — sauca Gorenflo. — Nāve atkritējiem!
— Ahā, apstākļi pamazām noskaidrojas, — Čiko klusi teica, — bet nelaimīgais vēl nav galīgi apdzēries.
Un viņš vēlreiz piepildīja mūka glāzi.
— Jā, — sacīja gaskonietis, — nāve atkritējiem, un lai dzīvo mesa!
— Lai dzīvo mesa! — sauca Gorenflo, vienā vilcienā iztukšodams glāzi.— Lai dzīvo mesa!
— Tātad, — sacīja Čiko, atcerēdamies vārtsargu, kas pētīdams aplūkoja visu mūku rokas, — tātad jūs parādāt šo naudas gabalu brālim vārtsargam un…
— Un eju iekšā.
— Bez kādām grūtībām?
— Tikpat viegli, kā Šī vīna glāze nokļūst manā vēderā.
Un mūks norija jaunu dārgā dzēriena malku.
— Pie velna! — sauca Čiko. — Ja salīdzinājums ir pareizs, jūs tiekat iekšā bez kādām grūtībām.
—Protams… — Gorenflo stomījās. — Brālim Gorenflo atvērs abus vārtus.
— Un jūs runāsit?
— Un es runāšu. Paskatieties, kā to dara! Es ienāku, klausies, Čiko, es ienāku…
— Es jau teicu, ka dzirdu.
— Es ienāku, kā es jau teicu, sapulcē, lielā sapulcē. Tur ir baroni, tur ir grāfi, hercogi.
— Un pat prinči.
— Un pat prinči, — mūks atkārtoja. — Tu to teici — prinči. Es pazemīgi iznāku. Kāds sauc brāli Gorenflo, un es dodos uz priekšu, — to pateicis, mūks piecēlās.
— Labi, — sacīja Čiko, — jūs dodaties uz priekšu.
— Es dodos uz priekšu, — turpināja Gorenflo, vārdus papildinādams ar darbiem. Bet tiklīdz viņš bija paspēris dažus soļus, tā uzgrūdās galda stūrim un nokrita zemē.
— Bravo! — sauca Čiko, palīdzēdams viņam piecelties un nosēdinādams to uz krēsla.
— Jūs dodaties uz priekšu, jūs apsveicat sapulcējušos un sākat.
— Es iesāku.
Mūks piecēlās, aizvēra acis un atspiedās pret sienu, būdams galīgi
apreibis.
— Jūs iesākat, — sacīja Čiko, palīdzēdams viņam noturēties kājās.
— Es iesāku: «Mani brāļi, šī ir skaista diena ticībai. Mani brāļi, šī ir ļoti skaista diena ticībai.»
Pēc šā teikuma Čiko redzēja, ka no mūka vairs neko neizdabūs, un palaida vinu vaļā. > >
Pazaudējis līdzsvaru, brālis Gorenflo kā slikti piestiprināts dēlis noslīdēja gar sienu un ar kājām atsitās pret galdu, no kura nogāzās dažas tukšas pudeles.
— Āmen! — noteica Čiko.
Gandrīz vai tai pašā mirklī loga stiklus sāka tricināt pērkonskaļa krākšana.
— Labi, — sacīja Čiko. — Vistas kāja iedarbojas. Mūsu draugs gulēs divpadsmit stundas, un es viņu varu ļoti ērti izģērbt.