Viņš atraisīja mūka apģērba saites, pagrieza Gorenflo kā salmu kūli ietina viņu galdadrānā, apsēja tā galvu ar salveti, pavīstīja mūka tērpu zem mēteļa un devās uz virtuvi.
— Maitre Bonhomet, — viņš sacīja, pasniegdams viesnīcniekam vienu rozenoblu. — Te jums būs par mūsu vakariņām, par mūsu zirgu, ko nododu jūsu kopšanai, un te jums par to, lai jūs neuzmodinātu brāli Gorenflo, kas guļ kā svētais.
— Labi, — atbildēja saimnieks. — Nerūpējieties, monsieur Čiko!
Čiko devās prom, brieža žiglumā un lapsas gaišredzībā sasniegdams Svētā
Etjēna ielas stūri, kur viņš uzvilka brāļa Gorenflo tērpu, pielāgojās tā izskatam un rūpīgi ielika labajā rokā Bearnas karaļa naudas gabalu. Ceturksni pirms desmitiem viņš uztraukts ieradās pie Svētās Ženevjevas klostera vārtiem.
XVIII
Svētās Ženevjevas klosterī
Kad viņš pienāca, vārtus drīz bija paredzēts aizvērt, un brālis vārtsargs vienīgi gaidīja vēl dažus novēlojušos.
Gaskonietis parādīja savu naudas gabalu un viņu ielaida bez iebildumiem. Divi mūki gāja viņam pa priekšu. Viņš tiem sekoja un kopā iespiedās klostera baznīcā, ko ļoti labi pazina, jo bieži šurp pavadīja karali, kas Svētās Ženevjevas klosteri bija sevišķi iecienījis.
Baznīcu apgaismoja tikai trīs lampas. Viena karājās virs kora, divas — vienādā atstatumā bija ierīkotas baznīcas vidū.
Čiko acīm sākumā bija jāpierod pie biezās krēslas, tāpēc viņš vispirms mēģināja izskaitīt mūkus. Simts divdesmit mūki bija baznīcā, bet divpadsmit korī, kopā simts trīsdesmit divi. Divpadsmit mūki stāvēja līdzenā rindā un atgādināja vairogus.
Sev par apmierinājumu Čiko redzēja, ka viņš nebija pēdējais, kas pēc brāļa Gorenflo vārdiem skaitījās kā ordenim uzticamākie. Pēc viņa vēl ienāca trīs garos, pelēkos tērpos ietinušies mūki un nostājās pie divpadsmit rindā stāvošajiem.
Jauns mūks, kuru Čiko vēl nebija redzējis un kurš droši vien bija kora zēns, apstaigāja baznīcu, pārbaudīdams, vai katrs atrodas savā vietā. Tad mazais sarunājās ar vienu no pēdējiem atnākušajiem mūkiem.
— Mēs esam simts trīsdesmit seši, — mūks skaļi sacīja. — Tas ir Dieva skaitlis.
Tūlīt simts divdesmit mūki baznīcas vidū piecēlās un apsēdās krēslos vai kora sēdekļos. Drīz vien skaļa eņģu un atslēgas čīkstēšana liecināja, ka smagās durvis tiek aizslēgtas.
Drošsirdīgais Čiko ar trīcošu sirdi klausījās, kā krakšķ atslēga. Lai nomierinātos, viņš apsēdās krēslā, no kurienes sāka novērot mūkus, kas, šķiet, bija sapulces galvenās personas.
Viņiem bija pasniegti atzveltņu krēsli, un viņi sēdēja kā trīs bruņinieki. Aiz viņiem stāvēja divpadsmit kora mūki. Kad viņi visu bija sakārtojuši, atskanēja trīs pulksteņa sitieni.
Tas, bez šaubām, bija klusuma signāls, jo pēc otrā sitiena atskanēja klusa šņākoņa un pēc trešā iestājās pilnīgs klusums.
— Brāli Monsoro, — sacīja mūks, kas nupat bija runājis, — kādas ziņas jūs nesat ordenim no Anžū provinces.
Divas lietas saistīja Čiko uzmanību.
Vispirms skanīga balss, kas, liekas, skanēja no bruņu cepures kaujas laukā, nevis baznīcā — no mūku kapuces. Otrkārt — Monsoro vārds.
Gara auguma mūks krokainā tērpā ar drošiem soļiem devās pie runātāja galda. Čiko mēģināja saskatīt viņa seju, bet tas nebija iespējams.
— Labi, — viņš prātoja, — ja es nevaru redzēt citu sejas, tad vismaz citi neredzēs manējo.
— Mani brāļi, — sacīja balss, kurā Čiko tūlīt pazina galma medību pārzini,— ziņas no Anžū provinces nav iepriecinošas. Nevis tāpēc, ka mums tur nav piekrišanas, bet gan tāpēc, ka mums tur nav vietnieka. Ordeņa darbības veicināšana bija uzticēta baronam Meridoram. Bet izmisumā par savas meitas pēkšņo nāvi šis sirmgalvis mūsu svētās savienības mērķus pametis novārtā, un, kamēr viņš zaudējumu pārcietīs, tas kļuvis nederīgs. Es ieteikšu trīs jaunus ordeņa brāļus. Sapulce izšķirs, vai šie trīs jaunie brāļi, par kuriem es galvoju kā par sevi pašu, varēs iestāties svētajā savienībā.
Piekrišanas murdoņa pāršalca mūku rindas, un brālis Monsoro bija jau sasniedzis savu krēslu, bet kņada vēl nenorima.
— Brālis la Hurjērs pateiks, — iesāka pirmais mūks, — ko viņš ir izdarīji» Parīzē.
Mūks ar nolaisto kapuci piegāja pie galda, no kura patlaban bija pagājis nost grāfs Monsoro, un teica:
— Jūs visi zināt, vai es esmu padevīgs katoļticībai un vai šai padevībā esmu rūpējies par tās uzvaru.
La Hurjērs, kas Čiko bija jau pazīstams kā nikns atkritēju vajātājs, noturēja dusmīgu runu pret hugenotiem un norādīja uz briesmām, kas draud valstij, ja troni iegūs ienīstais bearnietis, atkritējs Navarras Indriķis. Šīs briesmas karaļa Indriķa un Anžū hercoga bērnišķības dēļ bija lielas. Šim hugenotam netrūka draugu arī Parīzē, kur viņš vajadzības gadījumā varēja justies drošs. La Hurjērs beidza savu runu ar šādiem musinošiem vārdiem:
-Šo draugu skaits jāsamazina vai vismaz jāuzzina viņu vārdi. Mūsu ordenis ir svēts, mūsu savienību ir stiprinājis un svētījis mūsu svētais tēvs pāvests Gregors III. Es iesaku ilgāk nevilcināties. Lai mūsu darbinieki ar īpašām lapām apstaigā namus un labos pilsoņus uzaicina parakstīties un iestāties mūsu līgā. Kas parakstīsies, būs mūsu draugi, kas vilcināsies, būs mūsu ienaidnieki. Viņi norādīs, ka ir iespējama otra Bērtuļa nakts, kuras vajadzība katram īstam ticīgam liekas arvien nepieciešamāka. Darīsim to, ko mēs jau esam darījuši: gādāsim Dievam mieru, atšķirsim labu no ļauna!