Runu apsveica, tā izraisīja skaļu piekrišanu. Kad visi bija nomierinājušies, atskanēja pirmā mūka balss:
— Ordenis pateicas par brāļa la Hurjēra dedzību, viņa priekšlikumu ievēros un apspriedīs līgas augstākā dome.
Atkal skanēja piekrišanas saucieni.
— Brāli Gorenflo! — balss sauca.
Čiko pēc nule dzirdētā bija nogrimis-dziļās domās un bija gluži aizmirsis, ka viņam jāizpilda Gorenflo loma.
— Brāli Gorenflo! — mūka balss atkārtoja tik skaļi un skaidri, ka Čiko nodrebēja.
— O-o! — viņš nomurmināja. — Liekas, ka brāli Gorenflo sauc kāda sievietes balss. Vai šai apspriedē būtu pulcējušies ne vien dažādu šķiru, bet ar! abēja dzimuma pārstāvji?
— Brāli Gorenflo, — tā pati sievišķīgā balss atkārtoja, — vai jūs esat šeit?
Čiko skaļi atsaucās:
— Kā tad ne, es esmu šeit, es esmu šeit. Pēc brāļa la Hurjēra runas biju nogrimis dziļās pārdomās, ka nemaz nedzirdēju minam manu vārdu.
Atkārtota labvēlīga piekrišanas dvesma par la Hurjēru, kura vārdi visiem vēl viļņoja sirdis, atļāva Čiko sagatavoties. Viņš piecēlās, uzkāpa pie runātāju galda un nolaida kapuci zemu pār acīm.
— Mani brāļi, — viņš iesāka, atdarinādams mūka balsi, — es esmu šā klostera dāvanu vācējs, un jūs zināt, ka šis pienākums dod tiesības apmeklēt visus dzīvokļus. Šis tiesības es izmantoju mūsu labā.
— Mani brāļi, — viņš turpināja, atcerēdamies Gorenflo runas ievadu, — šī ir skaista ticības diena, kas mūs šeit vieno. Runāsim vaļsirdīgi, mani brāļi, jo mēs esam Kunga namā.
—Kas ir Francijas karaļvalsts? Ķermenis. Svētais Augusts ir teicis: Omnis civitas corpus est. Ikviena sabiedrība ir ķermenis. Kur slēpjas ķermeņa atpestīšana? Veselībā. Kā ķermeni uzturēt veselību? Gudri nolaižot asinis, ja ir jūtama spēku pārpilnība. Katoļticības ienaidnieki acīmredzot ir stipri, lai mēs no viņiem baidītos. Tāpēc šim ķermenim, ko mēs saucam par sabiedrību, vēlreiz ir jānolaiž asinis. To man katru dienu atgādina ticīgie, ziedodami klosterim olas, gaļu un naudu.
Čiko runas pirmā daļa klausītājus dziļi ietekmēja.
Čiko turpināja:
— Varbūt iebildīs, ka baznīcai asinis riebjas, ecclesia abhorret a sanguine. Bet ievērojiet, mani mīļie brāļi, ka dievvārdi nesaka, kādas asinis baznīcai riebjas, un es varu derēt ar vērsi pret olu, ka nekādā gadījumā tās nebūs atkritēju asinis. Tiešām: Fons mālus corruptum sanuis, hereticorum autem pessimus! Un tad vēl viens pierādījums: mani brāļi, es teicu — baznīca! Bet mēs baznīcā neesam vieni. Es esmu pārliecināts, ka brālim Monsoro, kas nule runāja, pie jostas būs medību vadoņa nazis. Brālis la Hurjērs veikli rīkojas ar šķēpu. Veru agreste, letiferum tamen instrumentum. Es pats, kas ar jums tagad'runāju, es, mani brāļi, Žaks Gorenflo, Šampaņā esmu nesis musketi un sitis hugenotus.
Runas otrajai daļai bija vēl lielāki panākumi.
Kad viltus mūks apgarotos vārdos aicināja doties krusta gājienā un jundīja uz atkārtotu uzbrukumu atkritējiem, turklāt paskaidroja, ka viņš bruņās, aizsargķiverē un ar musketi rokās ies ticīgo pulka priekšgalā, runātājs visu sirdīs iededza svētās liesmas, un, izņemot trīs mūkus, kas cieta klusu, visi pārējie sauca:
— Lai dzīvo mesa! Lai dzīvo varonīgais brālis Gorenflo! Krusta gājienā! Krusta gājienā!
Sajūsma bija jo lielāka tāpēc, ka cienījamais brālis pirmo reizi izrādījās tik dedzīgs.
Šīs sajūsmas radītājam par laimi vai nelaimi sapulces vadītājs negribēja šo pacilātību vēl vairot. Viens no trijiem klusajiem mūkiem noliecās pie auss mazajam mūkam, un telpā tūlīt atskanēja bērna skaļā balss, trīs reizes vēstīdama:
— Mani brāļi, atgriešanās stunda ir situsi, sapulce tiek slēgta.
Mūki trokšņaini piecēlās un lēni devās uz durvju pusi. Daudzi tuvojās runātāju galdam, lai apsveiktu dāvanu vācēju, kad tas nokāps no tribīnes, kur bija guvis tik spožas sekmes. Bet, kad Ciko iedomājās, ka tuvumā viņa Gorenflo liksies garāks un ka viņu var nodot arī gaskoniešu izruna, viņš nometās ceļos un izlikās, ka skaita lūgšanu.
Pienācēji ievēroja viņa aizrautību un novērsās.
Taču Čiko bija atnācis, lai uzmeklētu Majēnas hercogu un Nikolā Dāvidu. Viņam bija jāīsteno divkārša atriebība. Pret Lotringas princi viņam vajadzēja būt apdomīgam un vērīgam. Turpretim viņš jutās diezgan spēcīgs, lai nokārtotu vecos parādus ar advokātu Nikolā Dāvidu. Vajadzēja tikai šo pretinieku atrast. Viņš novēroja visus mūkus, kas pagāja viņam garām, lai garajā tērpā un kapucē atpazītu Nikolā slaido augumu. Pēkšņi pie izejas viņš ievēroja kādu visai līdzīgu mūku. Sākumā Čiko vēl šaubījās, bet drīz vien šaubas pārvērtās pārliecībā, un viņš uztraukumā nosvīda.
Brālis Gorenflo gan bija paskaidrojis, kā klosterī iekļūt, bet kā no tā izkļūt, Čiko nezināja.
XIX
Noslēpumainā kronēšana
Lai izvairītos no pārsteiguma, kam varēja būt bēdīgas sekas, Čiko paslēpās starp lūgšanas krēslu un kādu spraisli.
Ejā atskanēja kora zēna balss:
— Vai visi ir projām? Tūlīt aizslēgs durvis.
Neviens neatbildēja. Čiko izstiepa kaklu un tiešām redzēja, ka baznīca ir tukša. To pārlūkoja trīs mēteļos ietinušies mūki.
«Labi,» domāja Čiko, «lai tik neaizver logu, vairāk es neko negribu.»
— Pārbaudīsim, — kora zēns sacīja durvju sargam.
Durvju sargs aizdedza sveci un kopā ar kora zēnu sāka apstaigāt baznīcu.
Vairs nedrīkstēja kavēties ne mirkli. Brālim durvju sargam ar sveci vajadzēja paiet garām četru soļu attālumā no Čiko, un tad nebija šaubu, ka viņu atradis. Čiko aizlīda aiz spraišļa, palika ēnā, atvēra lūgšanas krēslu un ielīda iegarenā telpā, durvis aiz sevis atkal aizvērdams.