Brālis durvju sargs un kora zēns pagāja viņam tuvu garām, un Čiko pa spraugu sienā apspīdēja sveces liesma.
— Pie velna! — Čiko norūca. — Brālis durvju sargs, mazais kora zēns un šie trīs mūki taču baznīcā mūžīgi nepaliks!? Kad viņi aizies, es uzlikšu krēslu uz sola un izlīdīšu pa logu. Nu jā, pa logu, — Čiko turpināja, — bet, kad būšu izlīdis, es atradīšos pagalmā, un pagalms nav iela. Šķiet, ka vis- prātīgāk būtu nakti pavadīt lūgšanu krēslā. Gorenflo drēbes ir siltas. Tā vismaz nebūs pagāniska nakts kā tad, ja to pavadītu citā vietā, un es ceru uz atpestīšanu.
— Izdzēs lampas, — sacīja kora zēns, — izdzēs lampas, garīgā sapulce ir beigusies!
Drīz vien baznīcu apgaismoja vienīgi bāla gaisma, ko pie ziemas debesīm mierīgais mēness iemirdzināja caur logu izkrāsotajiem stikliem. Un tad iestājās dziļš klusums.
— Augstā debess! — Čiko nopūtās. — Pusnaktī baznīcā! Ja mans dēls Indriķis būtu manā vietā, viņš jau sen būtu pārbijies. Par laimi mēs esam no mazāk nedrošas vielas. Uz priekšu, Čiko, mans draugs! Labvakar un ar labu nakti!
Viņš ierīkojās lūgšanas krēslā pēc iespējas ērtāk, aizgrūda mazo durvju aizbīdni un aizvēra acis.
Viņa plaksti minūtes desmit bija cieši aizvērušies, viņa fantāzija raisīja rēgainus tēlus, kad baznīcā atskanēja skaļš zvans un izgaisa dziļumos.
— Hallo! — iesaucās Čiko, acis atkal atvērdams. — Ko tas nozīmē?
Tūlīt korī tika aizdedzināta lampa, kas apgaismoja trīs mūkus, kuri vēl
arvien sēdēja tajās pašās vietās un bija tikpat stīvi.
Čiko pārņēma šaubas. Viņš pārmeta krustu un pavisam klusi izdvesa:
— Atkāpies, sātan!
Šajā mirklī pacēlās viena no kora plāksnēm un palika pusvirus. Melnajā dobumā vispirms parādījās kapuce, tad — pelēks mūks, kurš uzkāpa uz marmora grīdas. Lūka aiz viņa atkal aizvērās.
Šai brīdī Čiko mati saslējās stāvus. Viņam šķita, ka visi Svētās Ženevjevas klostera priori, priekšnieki un dekāni šai pusnakts stundā izkāps no saviem kapiem un ar saviem kaulainajiem galvaskausiem pacels kora marmora plāksnes. Bet šīs šaubas neturpinājās ilgi.
— Brāli Monsoro, — kāds kora mūks sacīja dīvainajam atnācējam, — vai gaidītais ir ieradies?
— Jā, monsieur, viņš ārā gaida, — jautātais atbildēja.
— Atver durvis, lai viņš ienāk!
— Lieliski, — ņurdēja Čiko. — Liekas, ka šai komēdijā būs divi cēlieni. Es esmu redzējis tikai pirmo.
Brālis Monsoro nokāpa pa kādām kāpnēm, kas no kora veda baznīcā, un atvēra čīkstošās durvis, kas veda uz dziļu pagrabu.
Tūlīt vidējais mūks nolaida kapuci. Viņa sejā bija dziļa rēta. Parīzieši šo vīru pazina kā katoļticīgo pirmo varoni.
— Pats lielais Indriķis Gīzs, — murmināja Čiko. — Tagad es saprotu. Mūks, kas sēd no viņa pa labi un kas svētīja sapulci, ir Lotringas kardināls, bet kreisais, kas sarunājas ar kora zēnu, ir mans draugs Majēnas hercogs. Pie velna, kur gan atrodas metrs Nikolā Dāvids?!
Un tūlīt arī noslīdēja abu pārējo mūku kapuces un atsedza slavenā kardināla plato pieri un asās acis, kā arī Majēnas hercoga pretīgo seju.
— Ak, es tevi pazīstu, Svētā Trīsvienība! — sacīja Čiko. — Redzēsim, ko tu tagad darīsi, es vai mirstu aiz ziņkāres; tūdaļ dzirdēsim, ko tu teiksi.
Šai mirklī grāfs Monsoro atvēra pagraba dzelzs durvis.
— Vai jūs domājat, ka viņš nāks? — rētainais jautāja kardinālam.
— Ticu. Citādi zem mana mēteļa nebūtu svētās eļļas pudele.
— Pagaidiet! — iesaucās Čiko. — Liekas, viņi grib kādu iesvētīt. Tas būs jauki… Es jau sen vēlējos redzēt iesvaidīšanas ceremoniju.
Pa pagraba durvīm ienāca apmēram divdesmit mūki, kuru galvas bija ievīstītas milzīgās kapucēs, un nostājās baznīcas vidū. Tikai viens mūks grāfa Monsoro pavadībā uzkāpa korī un ieņēma vietu kādā kora krēslā, pareizāk— uz šī krēsla pakāpieniem.
Kora zēns, kas atkal bija uzradies, godbijīgi noklausījās kardināla pavēli un nozuda.
Hercogs Gīzs pārskatīja sapulcinātos un teica:
— Draugi, laiks ir dārgs. Es tūlīt ķeršos pie lietas. Jūs visai bieži esat dzirdējuši katoļu līgas locekļus žēlojamies, ka vienu viscienīgāko, tronim vistuvāk stāvošo princi apvaino atturībā un pat ļaunās domās. Ir pienācis mirklis, ko mēs šim princim taisnības un patiesības vārdā esam parādā. Jūs paši viņu dzirdēsit un varēsit spriest, vai jūsu vadonis pelna pārmetumus, ko nesen izteica viens no svētās līgas brāļiem — mūks Gorenflo. Mani brāļi, princis, kura līdzdalība mums bija apsolīta, princis, kura atsaucībai mēs neticējām, šis princis ir šeit.
Visu skatieni ziņkārē pievērsās mūkam, kas stāvēja.uz kora sēdekļa kāpnēm pa labi no trijiem lotringiešu augstmaņiem.
— Monsieur, — sacīja hercogs Gīzs, pagriezdamies pret to, kas saistīja visu uzmanību, — Dieva griba visiem ir zināma, un, ja jūs esat nolēmuši mums pievienoties, tad tas, ko mēs esam darījuši, ir labi darīts. Viens lūgums, augstība: nolaidiet savu kapuci, lai uzticīgie savām acīm redz, ka jūs turat solījumu, tik kārdinošu solījumu, ka viņi neiedrošinājās tam ticēt!
Noslēpumainais cilvēks, kuru hercogs Gīzs nupat bija uzrunājis, pielika pie kapuces roku, atmeta to uz pleciem, un Čiko, kas zem kapuces cerēja ieraudzīt kādu no Lotringas prinčiem, izbrīnā ieraudzīja Anžū hercoga galvu. Šī galva lampas tumšajā gaismā bija tik bāla, ka likās — tā pieder marmora skulptūrai.
— Oho! — Čiko izdvesa, — mūsu Anžū brālis! Tātad viņš negrib rimties un ar citu galvām rotaļājas ap troni.