— Lai dzīvo monsieur, lai dzīvo Anžū hercogs! — visi sauca.
Fransuā kļuva vēl bālāks.
— Neraizējieties, monsieur, — Indriķis Gīzs sacīja, — šī baznīca ir kurla, un durvis ir labi aizslēgtas.
— Laimīga pārliecība! — pie sevis noteica Čiko.
— Mani brāļi, — sacīja grāfs Monsoro,—viņa augstība grib teikt sapulcei dažus vārdus.
— Jā, jā, lai runā, — atskanēja balsis, — mēs klausīsimies!
Trīs Lotringas prinči pagriezās pret Anžū hercogu un palocījās. Hercogs balstījās pret kora krēslu. Likās, ka viņš tūlīt kritīs.
— Mani kungi, — viņš teica dobjā, drebošā balsī, bet tikko sadzirdami,— mani kungi, es dzīvoju pārliecībā, ka Dievs, kas daudzām pasaules lietām, liekas, ļauj ritēt savu gaitu, mūs uzmana un kādā dienā cilvēcīgo radījumu neprātīgas tieksmes ievadīs noteiktā virzienā.
Hercogs mazliet drošākā balsī turpināja:
— Arī es esmu aplūkojis pasauli, un, tā kā mans vārgais skats to visu nevar aptvert, es pieķēros Francijai. Ko es redzēju šajā valstī? Svētā Kristus reliģija ir apdraudēta, Dieva uzticīgie kalpi ir izkliedēti un padzīti. Es izpētīju bezdibeņa dziļumus, ko pirms divdesmit gadiem atvēra atkritēji, kas ticībā atrast īsto Dievu apraka pašu ticību, un mana dvēsele sažņaudzās sāpēs — kā lielajam pravietim.
— So rūpju mākts, — princis turpināja, — es uzzināju, ka vairāki dižciltīgie satricināto altāri grib atkal nostiprināt. Es apskatījos apkārt, un man šķita, ka es atrodos pastarās tiesas priekšā un ka Dievs visus cilvēkus ir sadalījis atstumtajos un izraudzītajos. Vienā pusē bija tie, no kā es ar riebumu novērsos; otrā pusē bija izraudzītie, un es devos turp un metos viņu skavās. Mani brāļi, te nu es esmu!
— Āmen! — Čiko izdvesa.
Bet tā bija veltīga uzmanība. Čiko varēja pavisam skaļi atbildēt, un arī tad viņa balsi šajos piekrišanas saucienos, kas tricināja baznīcas spraišļus, neviens nebūtu dzirdējis.
Trīs lotringiešu prinči, kas bija devuši zīmi sākt sumināšanu, to atkal apklusināja. Tad kardināls piegāja pie hercoga un teica:
— Vai jūs atnācat pie mums brīvprātīgi?
— Pilnīgi brīvprātīgi, monsieur.
— Kas jums pastāstīja par svēto noslēpumu?
— Mans draugs, dedzīgs ticības aizstāvis, grāfs de Monsoro.
—Ja jūsu augstība pieder pie mūsējiem, — sacīja hercogs Gīzs, varbūt jums, monsieur, labpatiksies pateikt, ko jūs mūsu līgas labā esat nodomājis darīt?
— Es domāju uzticīgi kalpot Romas apustuliskajai katoļu ticībai, — hercogs atbildēja.
— Bet ticības intereses nav vienīgais nodoms, kas augstmaņiem jāsargā. Es domāju vēl par kaut ko citu.
— Monsieur, jūsu augstību klausās vislielākā uzmanībā, — sacīja kardināls.
— Un mūsu sirdis pukst cerībā, — Majēnas hercogs piebilda.
— Es gribu paskaidrot, — Anžū hercogs turpināja, kamēr viņa skatiens pētīja baznīcas tumšākos kaktus, it kā gribēdams pārliecināties, ka viņa vārdi skar tās ausis, kas cienīgas viņā klausīties.
— Ja kāds muižnieks domā par to, ko viņš ir parādā Dievam, — hercogs klusāk teica, — tad viņš domā par savu…
— Pie velna — par savu karali! — Čiko čukstēja. — Tas jau ir zināms.
— Par savu tēviju, — sacīja Anžū hercogs, — un viņš sev jautā, vai viņa tēvija bauda pelnīto godu un labklājību, jo godīgs pilsonis savus augļus vispirms iegūst no Dieva un tad no zemes, kuras bērns viņš ir.
Sapulce pēc šiem vārdiem dedzīgi aplaudēja.
— Es sev jautāju, — turpināja Anžū hercogs, kura kalsnos vaigu kaulus sāka rotāt drudžains sārtums, — vai mana zeme bauda mieru un laimi, ko ŠI skaistā un burvīgā tēvija, kuru sauc par Franciju, ir pelnījusi, un es sirdssāpēs redzu, ka tas tā nav.
— Un kaut gan mēs īsto iemeslu nezinām vai to tikai nojaušam, tāpēc jau nelaime nav mazāka, un tāpēc es apkarošu vai nu Francijas ticības naidniekus, vai arī karaļa viltus draugus. Un tāpēc man kā altāra un troņa kalpam jāsaistās ar tiem, kas ar visiem līdzekļiem grib apkarot atkritējus un neuzticīgos padomdevējus. Monsieur, to es gribu darīt līgas labā, kad es iesaistos jūsu savienībā.
— Ak, — Čiko izbrīnā murmināja, — nav vis tā, kā sākumā domāju, — te nav vis ēzeļu, bet lapsu koris!
Pārējie sapulces dalībnieki, kas bija atmetuši kapuces un rādīja drosmīgas sejas, ar mirdzošām acīm sekoja runai.
—Monsieur, — atbildēja hercogs Gīzs, — pirms es pateicos jūsu augstībai par runu, lai man ir atļauts aizrādīt, ka jums apkārt atrodas vīri, kas nav jums padevīgi tikai savienības mērķu dēļ, bet kas cieni jūs pašu, karaliskā augstība. Pavēliet, monsieurl
Anžū hercogs palocījās un ar nemierīgu skatienu pārlūkoja sapulci.
— O! — Čiko čukstēja, — ja es nemaldos, tad tā ir bijusi tikai priekšspēle, un īstā drāma tikai sekos.
Lai hercogu iedvesmotu, Gīzs nosauca visu dižciltīgo vārdus un piebilda:
— Mēs ar pateicību saņemsim pavēles, ko jūsu karaliskajai augstībai labpatiksies mums dot.
Anžū hercogs lepni izslējās. Šis augstprātīgais hercogs Gīzs, kas nekad negribēja locīties, runāja ar padevību.
Majēnas hercogs piebilda:
— Ar savu kārtu, savu gudrību jūs esat īstais savienības galva, monsieur, un mēs gribam dzirdēt, ko darīt ar karaļa viltus draugiem.
— Nekas nav vienkāršāk, — princis drudžaini atbildēja. — Ja druvā aug indīgas nezāles, kas draud iznīcināt bagāto ražu, tad šie kaitēkļi jāizrauj ar visām saknēm. Pie karaļa nepulcējas draugi, bet lišķi, kas draud viņu iznīcināt un Francijā un visos kristīgajos rada lielu nemieru.
— Taisnība! — hercogs Gīzs drūmi piekrita.
— Un tāpēc šie lišķi kavē mūs, karaļa īstos draugus, piekļūt viņa majestātei, — piebilda kardināls.
— Jā, — sauca straujais Majēnas hercogs, — viņi mūs nievā, apvaino, viņi neievēro princi, kuru mēs visvairāk cienām.