Anžū hercoga piere kļuva sārta.
— Iznīdēsim, — Majēnas hercogs turpināja, — iznīdēsim līdz pēdējam * šo nolādēto perēkli, ko karalis apbalvo ar mūsu īpašuma skrandām. Mums
katram jāapsola vienu no viņiem iznīcināt. Mēs esam trīsdesmit. Saskaitīsim viņus!
— Pareizs padoms, — sacīja Anžū hercogs. — Jūs savu uzdevumu esat izpildījis, hercog.
— Man jūs jābrīdina, monsieur, — sacīja Atrāžs, — ka es ņemšu Kvēlu.
— Un es — Možironu, — sacīja Livaro.
— Un es — Šombergu, — sauca Ribeirāks.
— Labi, — hercogs turpināja. — Mums vēl paliek Busī, mans varonīgais Busī, arī tas kādam ir jāņem.
— Un mēs? Un mēs? — savienības biedri sauca.
Grāfs Monsoro panācās uz priekšu.
— O! — Čiko izdvesa. — Tagad nāk medību pārzinis, kas prasīs savu mednieka tiesu.
Čiko maldījās.
— Monsieur, — sacīja Monsoro, — es lūdzu mirkli klusuma. Mēs esam noslēgti vīri un baidāmies runāt atklāti. Mēs esam prātīgi vīri un nositam laiku ar niekiem. Mazliet vairāk drosmes, monsieur, vairāk varonības, vairāk atklātības! Karaļa minjoniešiem un grūtībām, ar kādām mums jācīnās, ja gribam piekļūt viņa majestātei, nav nekādas nozīmes. Mūs apbēdina pati karaļvalsts, kas nav franču dižciltīguma cienīga. Par mūsu varmācībām, ne- prātībām, orģijām un uzdzīvi līdzcietīgi smejas visa Eiropa. Tā nav nezināšana, nav gļēvums. Tāda izturēšanās, monsieur, ir neprāts.
Pēc galma medību pārziņa vārdiem iestājās nāves klusums. Iespaids vēl padziļinājās, ikviens sevī domāja to pašu, ko viņš bija izteicis skaļi, jo viņš bija viņu pašu domu atbalss.
Nojautis, ka šis klusums liecina par sapulces dalībnieku piekrišanu, grāfs Monsoro turpināja:
— Vai mums jākalpo muļķīgam, kūtram un gļēvam karalim, kad citas tautas gūst spožu slavu? Mēs, mēs guļam, kungi! Piedodiet, ka es to saku dižciltīga prinča klātbūtnē, kurš manu pārdrošību varbūt nosodīs. Monsieur, jau četrus gadus pār mums valda nevis karalis, bet gan mūks. Tagad uzbangoja līdz šim valdītais sajūsmas vilnis, turklāt tik straujā paisumā, ka nevienu no nesenajiem saltajiem un mierīgajiem sapulces dalībniekiem ne pazīt nevarēja.
— Nost Valuā! — kāds iesaucās. — Nost brāli Indriķi! Mūsu vadonim ir jābūt diženam princim, bruņnieciskam karalim, tirānam, nevis pātarniekam!
— Kungi, kungi, — Anžū hercogs liekulīgi sauca, — piedodiet, ka es aizstāvu savu brāli, kas maldās vai arī tiek maldināts! Ļaujiet man cerēt, kungi, ka mūsu gudrā rīcība, ka mūsu savienības vara atgriezīs viņu uz īstā ceļa.
— Šņāc, čūska, šņāc! — Čiko noņurdēja.
— Monsieur, — sacīja hercogs Gīzs, — jūsu augstība pārprot savienības īstos mērķus. Nē, līgas mērķis vairs nav cīņa pret bearnieti, līga nav putnubiedēklis muļķiem. Līgai vairs nav jābalsta baznīca, kas pati mācēs noturēties. Līgai jāatjauno Francijas dižciltība, ko tagad posta dažādas riebīgas parādības. Aiz cienības, ko augstība tagad izsaka, mēs jau esam pārāk ilgi vilcinājušies, aiz mīlas pret karalisko ģimeni mēs jau pārāk ilgi esam liekuļojuši. Tagad viss ir atklājies, monsieur, un jūs varēsit piedalīties īstajā sēdē, jo viss iepriekšējais bija tikai ievads.
— Ko tas nozīmē, hercog? — jautāja princis, nemierā un godkārē drebēdams.
— Monsieur, — hercogs turpināja, — šonakt mēs gribam ievēlēt vadoni, kas spētu godāt un vairot Francijas dižciltību. Un pēc veco franku paražas, ko tie ievēroja, vēlēdami savu vadoni, tas ir, pasniegdami viņam kādu dāvanu, arī mēs savam izvēlētajam vadonim…
Visu sirdis strauji pukstēja, bet par visiem stiprāk — hercogam. Taču viņš palika mierīgs, vienīgi bālā seja liecināja par lielo uzbudinājumu.
— Monsieur, — hercogs turpināja, paņemdams rokās aiz krēsla nolikto smago priekšmetu un paceldams gaisā, — monsieur, šī ir balva, ko es jūsu vārdā nolieku pie prinča kājām.
— Kronis! — hercogs valdīdamies iesaucās. — Man kronis, kungi?
— Lai dzīvo Fransuā III! — zobenus pacēluši, augstmaņi sauca vienā balsī, kas nodrebināja augstos spraišļus.
— Man, man? — hercogs stomījās priekā un godkārē. — Man? Tas nav iespējams! Mans brālis vēl dzīvo, mans brālis ir Dieva svētītais.
— Mēs viņu pagaidām atcelsim, — Gīzs sauca, — līdz Dievs ar viņa nāvi mūsu izvēli apstiprinās, vai arī kāds pilsonis, kam gļēvais vadonis būs apnicis, ar indi vai dunci īstenos taisno likumu.
— Mani kungi, — princis vārgi pretojās, — mani kungi!
— Monsieur, — sacīja kardināls, — uz jūsu augstības cēlajām domām mēs atbildēsim šādi: Indriķis ir Dieva svētītais, bet mēs viņu atceļam. Viņš vairs nav Dieva izvēlētais, tagad tas esat jūs, monsieur. Šeit ir baznīca, tikpat cienījama kā Reimsā, jo šeit atdusas Parīzes aizstāve Svētā Ženevjeva. Seit ir apbedīts Klodvigs, pirmais kristīgo karalis. Monsieur, šai svētnīcā, pie Francijas Karalistes dibinātāja kapa, es, viens no pirmajiem baznīcas vadoņiem, kas ar lepnumu un godkāri reiz cer kļūt par tās galvu, es jums teikšu, ka šeit ir pāvesta Gregora XIII svētītā eļļa. Ieceliet savu nākamo Reimsas virsbīskapu, ieceliet savu Francijas maršalu un vienā mirkli jūs kļūsit par karali, bet, ja jūsu brālis Indriķis neatteiksies no troņa, viņu atzīs par viltnieku. Bērns, aizdedz altāra sveces!
Tūlīt no sakristejas ar sveču aizdedzināmo iznāca zēns, un vienā mirklī altārī un korī iedegās piecdesmit sveces.
Tagad uz altāra varēja saskatīt ar dārgakmeņiem greznotu bīskapa cepuri un platu, ar lilijām rotātu zobenu. Tur bija virsbīskapa cepure un maršala zobens.
Tai pašā brīdī krēslā, kuru kora apgaismojums nevarēja izkliedēt, atskanēja ērģeles, kas uzsāka spēlēt «Veni Creator».