Triju lotringiešu prinču sagatavotā aina, ko pat hercogs nebija paredzējis, visus dziļi iespaidoja. Drošsirdīgākie jūsmoja, un arī bailīgākie priecājās.
Anžū hercogs izslēja galvu un drošiem soļiem devās pie altāra, kreisajā rokā paņēma cepuri, labajā — zobenu, pagriezās pret hercogu un kardinālu, kas jau iepriekš bija gaidījuši šo godu, un uzlika cepuri kardinālam galvā, bet zobenu apjoza hercogam.
Šo rīcību visi jūsmīgi apsveica. Pazīdami prinča nenoteikto raksturu, neviens to nebija gaidījis.
— Mani kungi, — hercogs sacīja, — apsolieties būt padevīgi Majēnas hercogam, Francijas grandmetram! Kad es esmu kļuvis par karali, jums visiem ir jābūt ordeņa bruņiniekiem.
Piekrišanas saucieni kļuva vēl skaļāki, un augstmaņi cits pēc cita apsveica Majēnas hercogu.
— Mordieu! — Čiko iesaucās. — Jauka izdevība iegūt zilo saiti. Un man šis mirklis paiet neizmantots!
— Bet tagad pie altāra, sire! — sacīja kardināls.
— Grāfs de Monsoro — mans pulkvedis, — teica Anžū hercogs, — Ribeirāks un Atrāžs — mani kapteiņi, Livaro — mans leitnants. Kungi, ieņemiet vietas korī, lai izmantotu savas tiesības, ko es jums esmu piešķīris.
Jaunieceltie virsnieki ieņēma norādītās vietas, lai piedalītos iesvaidīšanas ceremonijā.
— Mani kungi, — hercogs uzrunāja pārējos, — jūs varat man lūgt, un es centīšos jums pakalpot.
Pa to laiku kardināls bija iegājis ģērbtuvē un uzvilcis garīdznieka tērpu. Drīz vien viņš parādījās, nesdams svētās eļļas trauku, kuru nolika uz altāra.
Tad viņš pamāja kora zēnam, kas pasniedza lūgšanu grāmatu un krustu.
Kardināls krustu novietoja uz lūgšanu grāmatas un izstiepa pret Anžū hercogu, kas tur uzlika savas rokas.
— Svēti solos, — hercogs zvērēja, — sargāt mūsu tautas svēto ticību, kā tas kristīgo karalim pienākas. Lai Dievs un svētais evaņģēlijs man palīdz!
— Āmen! — sapulces dalībnieki atbildēja.
— Āmen!—atkārtoja atbalss, kas, šķiet, skanēja no baznīcas augstumiem.
Hercogs Gfzs uzkāpa pa trīs altāra pakāpieniem un izstiepa savu zobenu,
ko kardināls iesvētīja.
Pēc tam kardināls izvilka zobenu no maksts, saņēma aiz asmeņa un pasniedza karalim.
— Sire, — viņš teica, — ņem šo zobenu, ko pats Dievs svētījis, lai tu ar tā un Svētā Gara palīdzību varētu pretoties visiem ienaidniekiem, lai aizsargātu svēto Baznīcu un tev uzticēto valsti. Ņem šo zobenu, lai ar to aizstāvētu taisnību, palīdzētu atraitnēm un bāreņiem, iznīdētu netaisnību un slavas vaiņagots ar Dieva un Svētā Gara palīdzību valdītu ilgus gadus.
Hercogs nolaida zobena smaili līdz grīdai un tad ieroci atdeva hercogam Gīzam.
Kora zēns paņēma spilvenu, nolika to priekšā Anžū hercogam, kas nometās ceļos.
Tad kardināls attaisīja trauku un ar zelta adatas smaili izvilka dažus svētītās eļļas pilienus, kurus iepilināja kausā.
Kausu kreisajā rokā turēdams, garīdznieks noskaitīja divas lūgšanas.
Tad viņš iemērca svētajā balzamā pirkstus, uzvilka uz hercoga galvas krustu un latīniski teica:
— Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā es iesvētu tevi par karali.
Tai pašā mirklī kora zēns ar zeltcauraustu drānu svēto eļļu atkal
noslaucīja.
Tad kardināls paņēma kroni un pacēla virs prinča galvas. Tūlīt piesteidzās Gīzas un Majēnas hercogi, lai kroni saturētu.
Un kardināls, ar kreiso roku turēdams kroni un ar labo svētīdams princi, teica:
— Dievs tevi kronē ar slavas un taisnības kroni.
Tad viņš uzlika kroni princim galvā un sacīja:
— Saņem šo kroni Dieva Tēva, Dieva Dēla un Svētā Gara vārdā.
Bāls un trīcēdams, Anžū hercogs juta uz savas galvas karalisko kroni, ko tas nemanot satvēra. Tad atskanēja kora zēna zvans, un visi svinību dalībnieki noliecās. Drīz vien viņi atkal izslējās, nošķindēja ieroči, un atskanēja balsis:
— Lai dzīvo Fransuā III!
— Sire, — kardināls sacīja Anžū hercogam, — kopš šā brīža jūs esat Francijas valdnieks, jo jūs ir svētījis pāvests Gregors XIII, kura vietnieks es esmu.
— Mani kungi, — hercogs karaliski izslējās, — es nekad neaizmirsīšu to trīsdesmit muižnieku vārdus, kas pirmie uzticējušies manai valdīšanai. Un tagad dzīvojiet sveiki, mani kungi! Dievs lai jūs svēti un pasargā!
Kardināls un hercogs Gīzs palocījās. Bet Čiko pamanīja, ka abu pārējo Lotringas prinču sejās skaidri var rgdzēt zobgalīgus smaidus.
Pa to laiku hercogs atkal bija sasniedzis pagraba kāpnes un drīz vien pazuda baznīcas tumsā, kur viņam cits aiz cita sekoja arī visi pārējie, izņemot vienīgi trīs Lotringas prinčus, kas atgriezās sakristejā. Brālis vārtsargs altārī izdzēsa sveces.
Kora zēns aizslēdza pagrabu. Baznīcu apgaismoja viena vienīga lampa, kas it kā atgādināja noslēpumainās iesvētīšanas simbolu.
XX
Lotringiešu ciltskoks
Čiko savā biktskrēslā piecēlās, lai izstaipītu notirpušās kājas. Viņš bija pārliecināts, ka sapulce ir beigusies, jo pulkstenis rādīja jau otro stundu. Kad pagraba durvju atslēga bija divreiz nokrakšķējusi, viņš gluži pārsteigts ieraudzīja, ka no sakristejas iznāk visi trīs Lotringas prinči. Tagad viņi bija savos parastajos apģērbos.
Ieraudzījis prinčus, kora zēns sāka jautri smieties. Nezin kāpēc arī Čiko pasmaidīja.
Majēnas hercogs piesteidzās pie kāpnēm un teica:
— Nesmejies tik skali, mās, viņi tikko ir izgājuši un var vēl sadzirdēt.
— Viņa ir māsa? — Čiko izbrīnīts prātoja. — Vai šis mazais mūks tiešām ir sieviete?
Jaunais mūks atmeta savu kapuci, kas atsedza apgarotu un daiļu sievietes galviņu, ko nebūtu kautrējies gleznot pat Leonardo da Vinči.
Tās bija melnas, ļauni mirdzošas acis, kas reizēm atstāja gandrīz vai baismīgu iespaidu. Tā bija maza, sārta mute, taisns deguns, ieapaļš zods, kas noslēdza iegarenu, bālu sejiņu, kurā koši izcēlās smailās, melnās uzacis.