Seit Ciko dziļi ievilka elpu.
Viņš priecājās, ka tik laimīgi bija izkļuvis no lapseņu midzeņa, kur viņa dzīvībai bija draudējušas briesmas.
Kad svaigais gaiss atkal apvējoja Čiko krūtis, viņš steidzās uz Svētā Žana ielu un bez ilgas domāšanas pieklauvēja pie viesnīcas «Pilnības rags». Durvis atvēra pats maitre Klods Bonhomets. Labais vīrs zināja, ka par ikvienu traucējumu jāmaksā, un savu laimi viņš cerēja gūt nevis no kārtīgiem, bet gan no nejaušiem viesiem.
Pirmajā mirklī viņš pazina Čiko, kaut gan tas bija aizgājis kā kavalieris, bet atgriezās kā mūks.
— O, tas esat jūs, monsieur, — viņš teica. — Esiet sveicināts!
Čiko pasniedza viesnīcniekam ekiju.
— Un brālis Gorenflo? — viņš jautāja.
Maitre Bonhometa seju rotāja plats smaids. Viņš devās uz kabinetu, atgrūda durvis un teica:
— Vai redzat!?
Brālis Gorenflo krāca vēl tai pašā vietā, kur Čiko bija viņu pametis.
— Velns un elle, mīļais draugs, — sacīja gaskonietis, — tu nemaz nezini, ka tevi nospiež smags lietuvēns.
XXI
Ceļā uz Meridoru >
Nākamajā rītā, apmēram tai laikā, kad brālis Gorenflo pamodās, pa ceļu no Parīzes uz Anžē, starp Šartru un Nožānu, jāja divi jātnieki — kāds augstmanis ar savu pāžu. Dienu iepriekš jātnieki ar putās nodzītiem zirgiem bija sasnieguši Šartru. Viens no jātniekiem bija uzauļojis pat uz Katedrāles laukuma. Tad ceļotāji bija apmetušies kādā mājvietā, no kuras pēc pusstundas ar jauniem zirgiem atkal bija izjājuši.
Tiklīdz viņi atradās klajā laukā, lielākais tuvojās mazākajam, atplēta rokas un teica:
— Mīļo sieviņ, skūpsti mani gluži mierīgi, jo tagad mums vairs nav jābaidās!
Sentlukāsa kundze, jo tā bija viņa, droši paliecās uz priekšu, atvēra biezo mēteli, kurā bija ietinusies, uzlika rokas uz jaunā vīra pleciem un sniedza viņam ilgu, kvēlu skūpstu.
Vai nu drošības sajūtas vai baudītā skūpsta dēļ jaunlaulāto pāris tai pašā dienā pieturēja Kurvillas ciemā, kas atradās četru stundu jājienā no Šartras, un apmetās kādā viesnīcā, kura ar savu vientulību un dubultām durvīm bēgļiem likās drošs patvērums.
Šeit, paslēpušies mazajā istabiņā, viņi palika veselu nakti un dienu un pavēlēja uznest brokastis, un noteica saimniekam pirms rītausmas viņus netraucēt, jo ceļā viņi esot ļoti noguruši. Pavēle tika precīzi izpildīta.
Nākamajā rītā Sentlukāsi devās ceļā uz Nožānu. Tagad viņi bija vēl drošāki, viņi vairs nejāja kā bēgļi vai kā mīlētāji, bet gan kā pārgalvīgi bērni.
— Ak, — Sentlukāss pēkšņi iesaucās, — cik skaisti būt brīvam! Vai tu kādreiz esi jutusies tik brīva, Žanna?
— Es? — jaunā sieviete līksmi iesaucās. — Nē! Es pirmo reizi baudu gaisu un tāles. Mans tēvs vienmēr bija aizdomīgs, māte mīlēja tupēt mājās. Es varēju iziet vienīgi audzinātājas, divu kalpoņu un liela kalpotāja pavadībā. Es neatceros, kad būtu skrējusi pa pļavu, ja vien kā nerātna meitene Meri- doras mežā lēkāju kopā ar manu labo Diānu. Tur mēs noskraidelējām lielus gabalus, tā kā pat ceļu uz mājām neatradām.
— Arī es nekad neesmu bijis brīvs, — sacīja Sentlukāss. — Es arvien esmu bijis pieklājības vai tirāniskā karaļa iegribu vergs. Ak, mana labā Žanna, man liekas, ka es biju vēl nebrīvāks par tevi… Tu redzi, ka es baudu šo brīvību, kas ir tik dievišķīga, un es nezinu, kā būtu tad, ja mums to laupītu.
— Un ja nu mūs atkal panāk, Sentlukās, — jaunā sieviete iebilda, nemierīgu skatu vērodama apkārtni, — ja nu mūs iesloga Bastīlijā?
— Ja mūs ievietotu vienā kapā, mana mazā Žanna, tad tā būtu tikai puse no nelaimes. Man liekas, ka vakar vientuļajā istabā mums neklājās ļaunāk kā gūstā. Mēs taču negarlaikojāmies.
— Sentlukās, ne uz ko neceri! — Žanna iesmējās. — Ja mūs noķers, tad es neticu, ka mēs kādreiz atkal redzēsimies.
— Tad mēģināsim labi paslēpties, — sacīja Sentlukāss.
— Ak, nerūpējies, — Žanna atbildēja, — par to mums nav jābaidās, mēs paslēpsimies teicami. Ak, ja tu pazītu Meridoru un tās lielos ozolus, bezgalīgos biezokņus un mierīgos strautus, kas vasarā tek zem biezām zaru sijām, bet ziemā slēpjas kritušo lapu kaudzēs! Un lielie dīķi, druvas, puķu dobes, plašie zālāji un mazie tornīši, no kuriem laidelējās tūkstošiem baložu. Bet tas vēl nav viss, Sentlukās. Tur mīt šīs valsts karaliene, šo Armīdas dārzu burve, skaistā, labā Diāna, dimanta sirds zelta iekalumā! Tu viņu iemīlēsi, Sentlukās!
— Es viņu jau mīlu, jo viņa ir mīlējusi tevi.
— Ak, es ticu, ka viņa mīl mani arī tagad un mīlēs vienmēr. Diāna draudzībā neniķojas. Vai tu vari iedomāties to laimīgo dzīvi, ko mēs baudīsim starp šīm puķēm un krūmājiem! Diāna pārvalda tēva māju. Mums vairs nebūs nekādu rūpju. Barons ir veco laiku cīnītājs, kas kļuvis tikpat nespēcīgs un gļēvs, cik kādreiz ir bijis varens un dižs. Viņam ir tikai pagātnes atmiņas — Mariņano uzvarētājs un Pavia uzveiktais; viņam ir tikai viena mīla tagadnē un viena vienīga nākotnes cerība — viņa dārgā Diāna. Mēs varēsim dzīvot Meridorā, ka viņš pat nepamanīs un nezinās. Un ja viņš uzzinās? Ak, tad mums tikai jāpasaka, ka Diāna ir skaistākā meitene pasaulē un karalis Fransuā I lielākais karavadonis.
— Tas ir ļoti jauki, — sacīja Sentlukāss, — bet es tomēr paredzu nesaskaņas.
— Kā tā?
— Starp baronu un mani.
— Par ko? Par Fransuā I?
— Nē. Es piekritīšu viņa viedoklim par lielo karavadoni. Bet par skaistāko meiteni pasaulē es apstrīdēšu.
— Mani nevajag ņemt vērā. Es taču esmu tava sieva.
— Pareizi! Uz priekšu, Žanna, — iesaucās Sentlukāss. — Kaut mēs jau būtu Meridorā!