Un viņi uzmundrināja zirgus, dažas stundas čakli turpinādami ceļu, bet tad pēkšņi atkal pieturēja, lai atjaunotu kādu pārtrauktu sarunu vai lai izlabotu neveiklu skūpstu.
Tā viņi sasniedza Lemānu, kur jaunlaulātie uzturējās veselu dienu. Nākamajā rītā, pametot šā laimīgā ceļojuma otro laimīgo piestātni, viņi devās ceļā, cieši apņēmušies vakarā sasniegt Meridoru.
Pēkšņi Sentlukāss juta, ka pie pleca pieskārās sievas roka. Viņš nodrebēja. Tas nebija glāsts.
— Kas ir?
— Paskaties!
Sentlukāss pagriezās un pie apvāršņa ieraudzīja jātnieku, kas jāja pa to pašu ceļu, kur viņi.
Jātnieks bija ceļa kalnājā. Pret pelēkajām debesīm viņš izskatījās visai iespaidīgs un likās daudz lielāks ņekā īstenībā.
Sentlukāsam likās, ka redzētais ir ļauns vēstījums.
— Tiešām, — viņš bālēdams teica, — tas ir jātnieks.
— Bēgsim, — Žanna ieteica un paskubināja zirgu.
— Nē, — atbildēja Sentlukāss, kam bailes nelaupīja aukstasinību, — nē, šis jātnieks ir viens, un no viena mums nav jābēg. Nojāsim malā un ļausim viņam aizjāt garām. Tiklīdz viņš būs projām, mēs savu ceļu varēsim atkal turpināt.
— Bet ja nu viņš pietur?
— Ja viņš pieturēs, gan jau tad redzēsim, ko darīt.
— Tev taisnība, un man nav jābaidās. Ja tu esi pie manis, tu mani aizstāvēsi.
— Vienalga — turpināsim ceļu, — sacīja Sentlukāss, vēlreiz paskatīdamies uz jātnieku, kas turpināja auļot šurp. — Mani mazliet uztrauc spalva pie jātnieka cepures un cirtas zem tās.
—Mans Dievs, kā gan spalva un cirtas tevi var uztraukt?—vaicāja Žanna, sekodama savam vīram, kas viņas zirgu bija paņēmis pavadā un veda mežā.
— Tāpēc, ka spalvai ir krāsa, kas galmā patlaban ir ļoti modē, bet cirtas ir ļoti neparastas. Uz priekšu, Žanna! Šis jātnieks,-man liekas, ir karaļa, mana godājamā kunga, sūtnis.
— Uz priekšu! — iesaucās Žanna, kā lapa bailēs trīcēdama par to, ka
vinu varētu šķirt no mīļotā. » > >
Taču ar bēgšanu neveicās. Egles bija ļoti biezas un to zari — sakļāvušies kā mūris, mīkstajā zemē zirgi iestiga līdz ceļiem. Bet jātnieks tuvojās kā zibens un kalna nogāzē varēja jau dzirdēt pakavu dunoņu.
— Augstās debesis! — jaunā sieviete iesaucās. — Viņš katrā ziņā grib mūs panākt.
— Tiešām, — sacīja Sentlukāss un apstājās. — Vienalga, aplūkosim, kas viņš īsti ir, jo nu mēs vairs neaizbēgsim.
— Viņš pietur.
— Viņš nokāpj no zirga un nāk mežā, — Sentlukāss piebilda. — O, patiesi, es došos tam pretī, kaut viņš būtu pats velns.
— Pagaidi, — sacīja Žanna, vīru aizturēdama. — Man liekas, ka viņš sauc.
Piesējis zirgu pie kāds egles, svešais tiešām ienāca mežā un sauca:
— Hei, monsieur, hei! Tūkstoš velnu, nevajag bēgt! Es gribu atdot to, ko jūs esat pazaudējuši.
— Ko viņš saka? — grāfiene jautāja.
— Viņš saka, ka mēs kaut ko esam pazaudējuši.
— Monsieur, — svešais turpināja, — Kurvillas viesnīcā jūs esat aizmirsis savu rokassprādzi. Pie velna! Dāmu ģīmetnes nemēdz pazaudēt un sevišķi godātās Kosē kundzes portretu nekādā ziņā.
— Šī balss man ir pazīstama, — Sentlukāss iesaucās.
— Viņš runā par manu māti.
— Bērns, vai tu esi pazaudējis savu rokassprādzi?
— Mans Dievs, jā! Es to ievēroju tikai šorīt un nevarēju atcerēties, kur to esmu nolikusi.
— Tas ir Busī, — Sentlukāss pēkšņi iegavilējās.
— Grāfs Busī, mūsu draugs, — Žanna jūsmoja.
— Protams, mūsu draugs, — sacīja Sentlukāss, traukdamies pie grāfa ar tādu pašu steigu, ar kādu nule bija gribējis aizbēgt.
— Sentlukāss! — ja nemaldos, — jautri iesaucās Busī, kas vienā lēcienā bija pie jaunlaulātajiem. — Labrīt, madame, — viņš, skaļi smiedamies, turpināja un pasniedza grāfienei ģīmetni, ko viņa tiešām bija aizmirsusi Kurvillas viesnīcā.
— Vai jūs karaļa vārdā nākat mūs apcietināt, monsieur Busī? — Žanna smaidīdama vaicāja.
— Es? Tiešām ne. Es vairs nepiederu pie viņa majestātes draugiem, kam viņš uzticētu tādu uzdevumu. Nē, Kurvillā es atradu jūsu rokassprādzi, kas nozīmēja, ka jūs jājat man pa priekšu. Es paskubināju zirgu, jūs ieraudzīju un sekoju jums. Piedodiet!
— Tātad… — sacīja Sentlukāss, vēl joprojām mazliet šaubīdamies, — tātad gadījuma pēc tas pats ceļš, kas mums?
— Gadījuma pēc gan, — atbildēja Busī. — Bet, jūs saticis, es varu sacīt, ka arī Dieva gādības dēļ.
Raugoties skaistā muižnieka godīgajās acīs, visas Sentlukāsa šaubas galīgi izgaisa.
— Tātad jūs ceļojat? — Žanna vaicāja.
— Ceļoju, — atbildēja Busī, atkal uzkāpdams zirgā.
— Taču ne tā kā mēs.
— Diemžēl ne.
— Nevis nelabvēlības dēļ, jūs gribējāt teikt.
— Tiešām, lai gan arī daudz netrūkst.
— tin kurp?
— Es dodos uz Anžēru. Un jūs?
— Mēs ari.
— Jā, es saprotu. Brisē atrodas divpadsmit stundu ilga jājiena attālumā no šejienes, starp Anžē un Somlru. Jūs kā vajātas dūjas meklējat patvērumu tēva mājās. Tas ir skaisti, un es jūsu laimi varētu pat apskaust, ja vien skaudība nebūtu nosodāms netikums.
— O, monsieur Busī, — sacīja Žanna, uzmezdama jauneklim pateicīgu skatu, — apprecieties un jūs būsit tikpat laimīgs kā mēs. Ticiet, ja mīl, tad laime ir kaut kas brīnišķīgs!
Un viņa smaidīdama pavērās Sentlukāsā, it kā vēlēdamās zināt arī viņa domas.
— Madame, — teica Busī, — es šai laimei neuzticos. Visi nevar apprecēties karaļa aizbildniecībā.
— Ko jūs runājat! Jūs taču visi mīl.