— Ja visi mīl, madame, tad liekas, ka patiesībā neviens nemīl.
— Tādā gadījumā ļaujiet man jūs apprecināt! — sacīja Žanna, nozīmīgi paskatīdamās uz savu vīru. — Tad reiz daudzajiem un greizsirdīgajiem muižniekiem būs miers, un es apsolu, ka jūs iegūsit laimi, kuras esamību jūs noliedzat.
— Es nenoliedzu laimes esamību, madame, — Busī nopūzdamies atbildēja, — es tikai noliedzu, ka šī laime ir lemta man.
— Vai es jūs-drīkstu apprecināt? — Sentlukāsa kundze atkārtoja.
— Apprecināt mani jūsu gaumē — nē, apprecināt mani manā gaumē — jā.
— Vai jūs runājat kā cilvēks, kas nolēmis palikt vecpuišos.
— Varbūt.
— Vai tad jūs esat iemīlējies kādā sievietē, kuru nevarat apprecēt?
— Grāf, — sacīja Busī, — apžēlojieties, palūdziet Sentlukāsa kundzei, lai viņa nedur manā sirdī tūkstošiem dunču!
— O, uzmanieties, Busī! Galu galā jūs iedvesīsit man aizdomas, ka mīlat manu sievu.
— Tad nu gan jums būs jāatzīst, ka es esmu ļoti maigs mīlētājs un ka laulātie draugi ir visai netaisni, ja viņi var būt greizsirdīgi.
— Pareizi! — iesaucās Sentlukāss, atcerēdamies, kā Busī viņa sievu bija atvedis uz Luvru. — Lai nu kā, bet atzīstieties, ka jūsu sirds ir sagūstīta.
— Atzīstos.
— Mīlas vai iedomu dēļ?
— Aiz kaislības, madame.
— Es to izdziedināšu.
— Neticu.
— Es jūs apprecināšu.
— Šaubos.
— Es jums sagādāšu laimi, ko jūs tiešām pelnāt.
— Ak, madame, tagad mana vienīgā laime — būt nelaimīgam.
— Es esmu ļoti stūrgalvīga.
— Es ari.
— Grāf, gan jūs padosities.
— Madame, — sacīja jauneklis, — mēs gribam ceļot kā draugi. Vispirms atstāsim šo smilšu bedri un nakts miteklim izvēlēsimies to skaisto ciemu, kas tur spulgo saulē.
— Šo vai kādu citu.
— Es citu nevēlos.
— Tātad jūs mani pavadīsit?
— Līdz savam ceļa mērķim, ja tik jūs neapgrūtinu.
— Tieši otrādi. Bet vislabāk būtu, ja jūs varētu sekot man.
— Kurp?
— Uz Meridoras pili.
Asinis saskrēja Busī sejā un atkal satrauca sirdi. Pēc tam viņš kļuva tik bāls, ka viņa noslēpums droši vien būtu atklāts, ja Žanna šai mirklī nebūtu uzsmaidījusi savam vīram.
— Uz Meridoras pili, madame? — jautāja Busī, atkal atguvis spēkus šo vārdu izrunāt. — Sakiet, lūdzu, kas tā ir?
— Kādas manas draudzenes muiža, — Žanna atbildēja.
— Kādas jūsu draudzenes muiža… un, — Busī turpināja, — un viņa atrodas savā muižā?
— Protams, — atbildēja Sentlukāsa kundze, kas neko nezināja par divu pēdējo mēnešu notikumiem Meridorā. — Vai jūs nekad neesat dzirdējis runājam par bagāto Meridonas baronu un…
— Un… — iebilda Busī, kad Žanna aprāvās.
— Un viņa meitu, Meridoras Diānu, skaistāko meiteni, ko kāds jebkad ir redzējis.
— Nē, madame, — teica Busī, kas lielā uzbudinājuma dēļ gandrīz v^i sāka smakt.
Kamēr Žanna atkal zīmīgi uzlūkoja savu vīru, jaunais muižnieks priecājās par reto laimi, ka šai ceļā saticis ļaudis, kas runā par Meridoras Diānu, atmodinot viņa sirdī glabāto domu atbalsi.
Vai tas bija pārsteigums? Nē, tam nevarēja ticēt. Vai tie bija slazdi? Tas nebija iespējams. Sentlukāss vairs nebija Parīzē, kad viņš bija nokļuvis pie madame de Monsoro un uzzinājis, ka Monsoro kundze agrāk ir saukusies par Meridoras Diānu.
— Un vai šī pils atrodas tālu no šejienes, madame? — viņš jautāja.
— Es domāju, ka septiņu stundu jājiena attālumā. Un es gribu derēt, ka nevis jūsu saules apmirdzētajā ciemā, kam es nemaz neuzticos, bet gan pilī šovakar varēsim lūgt naktsmājas. Jūs taču nāksit līdzi, vai ne?
— Jā, madame.
— Uz priekšu! — sacīja Žanna. — Tas ir solis pretim laimei.
Busī palocījās un sāka jāt blakus jaunlaulātajiem. Brīdi visi klusēja. Busī, kas daudz ko vēlējās žināt, beidzot iedrošinājās pajautāt.
— Un kas ir šis bagātais Meridoras barons?
— īsts muižnieks, veco laiku drošsirdis, bruņinieks. Ja viņš būtu dzīvojis karaļa Artūra laikā, viņš būtu augstā amatā.
— Un… — vaicāja Busī, valdīdams satraukumu, — un kas ir apprecējis vina meitu?
— Apprecējis viņa meitu?
— Jā, es to jautāju.
— Diāna ir apprecējusies?
— Kas tur tik savāds?
— Nekas. Diāna nav precējusies. Citādi viņa būtu par to paziņojusi.
— Tātad Diānas jaunkundze atrodas pilī pie tēva?
— Mēs tā domājam, — atbildēja Sentlukāss, apliecinādams savai sievai, ka viņš nojautis viņas valšķīgo nodomu.
Iestājās īss klusums. Katrs domāja savas domas.
— Ak! — iesaucās Žanna, seglos izslicdamās. — Tur ir pils torņi. Redzat, redzat, monsieur Busī, starp tiem lielajiem kokiem! Vai jūs redzat jumtu?
— Jā, protams, — Busī atbildēja tādā uzbudinājumā, par ko pats pabrīnījās. — Jā, redzu. Tātad tā ir Meridoras pils?
Un, redzot šo dabas ainavu un vareno pili, viņa iedomās skaidri parādījās Parīzes migla un Svētā Antonija ielas stūra namā paslēptās nabaga gūsteknes tēls.
Arī šoreiz viņš nopūtās, taču ne aiz sāpēm vien. Viņš atcerējās Sentlukāsa kundzes apsolīto laimi.
XXII Vientuļais sirmgalvis
Sentlukāsa kundze nebija maldījusies. Divas stundas vēlāk viņi atradās pie Meridoras pils.
Mirkli Busī bija šaubījies, vai saviem draugiem nepastāstīt, cik dēkaini viņš bija iepazinies ar daiļo Diānu. Bet pēc īsām pārdomām viņš nolēma ierasties Meridorā kā neatkarīgs novērotājs. Tā Sentlukāsa kundze savā sievišķīgajā prātā palika pārliecināta, ka jauneklis pirmo reizi dzird Diānas vārdu, un viņa jūsmoja par prieku, ko tai sagādās viņa pirmā satikšanās ar viņas skaisto draudzeni.