Kad bija izskanējušas vārtsarga taures skaņas, viņa izbrīnījās, ka pie uzvelkamā tilta neatskrēja Diāna, bet no pils ailes iznāca salīcis, uz spieķa atbalstījies sirmgalvis. Viņš bija tērpies zaļā, ar lapsādu apšūtā uzvalkā, un pie viņa jostas līdzās atslēgu saišķim mirdzēja sudraba svilpe.
Vakarvējš plivināja viņa garās, baltās matu šķipsnas. Viņam lēni sekoja divi lieli vācu sugas suņi.
Kad sirmgalvis bija pienācis pie aizsargvaļņa, viņš vārgā balsi jautāja:
— Kas tur ir? Kas pagodina nabaga sirmgalvi ar apmeklējumu?
— Es, es, sire Ogistēn, — jaunā sieviete jautri atbildēja.
Žanna de Kosē sauca sirmgalvi vārdā. Viņa jaunākais brālis Vilhelms bija miris pirms trīs gadiem.
Žanna bija cerējusi dzirdēt prieka saucienu, bet barons tikai lēni pacēla galvu, pavērsa pret ceļotājiem nespodrās acis un atbildēja:
— Jūs? Es neredzu. Kas? Jūs…
— Ak, mans Dievs, — Žanna sauca, — vai jūs mani nepazīstat? Pareizi, mans tērps…
— Atvainojiet, — sacīja sirmgalvis, — bet es gandrīz vai nemaz neredzu. Sirmgalvja acis nav radītas raudāšanai, un, ja tik daudz jāraud, tad asaras tās izdedzina.
— Mīļo baron, — jaunā sieviete turpināja, — es' tiešām redzu, ka jūs neredzat, citādi jūs mani pazītu arī vīrieša uzvalkā. Vai man jāmin mans vārds?
— Protams, — sirmgalvis atbildēja. — Es jums jau teicu, ka jūs tik tikko redzu.
— Es esmu Sentlukāsa kundze.
— Sentlukāsa kundze… Es jūs nepazīstu.
— Mans jaunavas uzvārds, — jaunā, jautrā kundze sauca, — mans jaunavas vārds ir Žanna de Kosē-Brisē.
— Ak, mans Dievs! — sirmgalvis iesaucās, trīcošām rokām mēģinādams atvērt vārtus. — Ak, mans Dievs!
Žanna nojauta dīvainās sagaidīšanas iemeslu, ko izprata kā sirmgalvja vecuma un prāta gurduma pazīmi. Tagad viņa nolēca no zirga un pa vecam ieradumam metās barona rokās. Viņa juta, ka sirmgalvja vaigi bija mitri. Viņš raudāja..
— Tas aiz prieka, — viņa nodomāja. — Ak, sirds vienmēr paliek jauna.
— Nāc, — noskūpstījis Žannas pieri, sirmgalvis sacīja.
Un it kā abus pavadoņus ņemaz neievērojis, viņš lēniem, vienādiem soļiem atkal atgriezās pilī, kas atstāja bēdīgu iespaidu, jo visi logi bija aizvērti un visi kalpotāji bija tērpušies melnās drēbēs.
No redzētā pārsteigta, uztrauktā Žanna jautāja:
— Un Diāna?… Vai mēs viņu nesastapsim?
Sirmgalvis apstājās kā zibens ķerts un izbaiļu pilnu skatienu paskatījās uz jauno sievieti.
— Diāna!
Dzirdot šo vārdu, abi suņi papēla galvas un žēli iegaudojās.
Busī nodrebēja. Žanna paskatījās uz Sentlukāsu, kas nezināja, vai palikt, vai arī nekavējoties doties projām.
— Diāna! — sirmgalvis atkārtoja. — Vai tad jūs nezināt?
Un viņa vārgā, trīcošā balss izgaisa sāpīgās elsās, kas nāca no sirds dzīlēm.
— Ko? Kas noticis? — Žanna sauca, izbailēs žņaugdama rokas.
— Diāna ir mirusi! — atbildēja sirmgalvis, izmisumā rokas pret debesīm izstiepdams. No viņa acīm plūda asaru straumes.
Un viņš noslīdēja uz kāpņu pirmā pakāpiena.
— Mirusi! — iesaucās spokaini bālā Žanna.
— Mirusi! — Busī stomījās. — Ak, nelietis, kas arī viņu ir piekrāpis!
— Mirusi, mirusi! — barons atkārtoja. — Viņi to nonāvēja.
— Ak, manu dārgo sire, — Žanna sacīja un sāka raudāt. Sirmgalvja kaklu rokām apskāvusi, viņa raudāja karstas asaras.
Vecais kungs grīļodamies piecēlās un teica:
— Vienalga, kaut arī māja ir kļuvusi tukša un tajā valda postaža, tā vēl ir tikpat viesmīlīga. Nāciet iekšā!
Žanna paņēma sirmgalvi pie rokas, izgāja cauri kolonnu zālei, agrākajai sardzes zālei, kas bija pārkārtota par ēdamistabu, un iegāja viesistabā. Sentlukāss un Busī viņiem sekoja.
Sirmgalvis atslīga savā griezta koka atzveltnes krēslā. Vecais kalps atvēra logu, lai ieplūstu svaigs gaiss, un atkāpās zāles stūrī.
Žanna neuzdrošinājās prasīt sīkākus paskaidrojumus, lai no jauna neuzplēstu sirmgalvja kvēlojošās brūces.
Beidzot barons pārtrauca smago klusumu:
—Jūs teicāt, ka esat precējusies, mīļā Žanna. Tātad viens no šiem kungiem ir jūsu laulātais draugs?
Žanna iepazīstināja sirmgalvi ar Sentlukāsu. Barons draudzīgi sveicināja un mēģināja pat smaidīt. Pret Busī pagriezies, viņš turpināja:
— Un šis monsieur ir jūsu brālis, jūsu laulātā drauga brālis, jūsu radinieks?
— Nē, mīļo baron. Tas nav mūsu radinieks, bet gan mūsu draugs, monsieur Luī de Klermons, grāfs Busī Ambuāzs, Anžū hercoga muižnieks.
Dzirdot šos vārdus, sirmgalvis pietrūkās kājās, dīvaini paskatījās uz Busī un pēc tam gurdi atkrita krēslā.
— Ko tas nozīmē? — Žanna jautāja.
— Vai barons jūs pazīst, monsieur Busī? — Sentlukāss jautāja.
— Man ir tas gods pirmo reizi redzēt Meridoras baronu, — mierīgi atbildēja Busī, kas vienīgais nojauta, kādu iespaidu uz sirmgalvi atstāja hercoga vārds.
— Tātad jūs esat Anžū hercoga muižnieks, — sacīja barons. — Jūs esat šā briesmoņa, šā velna muižnieks un iedrošināties to skaļi pateikt, jums netrūkst nekaunības ierasties pie manis.
— Viņš ir zaudējis prātu? — Sentlukāss pavisam klusi sacīja sievai, kas ar izbrīnās pilnām acīm vēroja baronu.
— Sāpes aptumšojušas viņa garu.
Barona de Meridorā pēdējos vārdus, kuru dēļ Žanna sāka šaubīties, vai viņš nav kļuvis vājprātīgs, pavadīja drausmīgs skatiens.
— Jā, šā briesmoņa, — barons turpināja, — šā slepkavas, kas nonāvēja manu meitu!
— Nabaga sirel — Busī nomurmināja.
— Par ko jūs runājat? — jautāja Žanna.
—Tātad jūs nezināt, — Meridoras barons, saķēris Žannas rokas, sauca,— ka Anžū hercogs ir nolaupījis manu Diānu, ka viņš manu bērnu, manu meitu ir nonāvējis.