Sirmgalvja vārdos skanēja tik dziļas sāpes, ka pat Busī acīs sariesās asaras.
— Sire, — sacīja jaunā sieviete, — kaut arī tā būtu patiesība, kam gan es nevaru noticēt, tad tomēr jūs šajā nelaimē nevarat vainot monsieur Busī, godīgāko, augstsirdīgāko muižnieku pasaulē. Redzat taču, sire, ka grāfs Busī neko nezina! Redzat, ka viņš raud kopā ar mums! Dieva dēļ, dārgais tēvs, stāstiet, kā šī nelaime notika?
— Tātad jūs neko nezināt? — sirmgalvis jautāja Busī.
Busī klusēdams palocījās.
— Mans Dievs! Neviens cilvēks par to neko nezina, — sacīja Žanna.
— Mana Diāna ir mirusi, un viņas labākā draudzene neko nezina par viņas nāvi! Taisnība — es jau nevienam nerakstīju, nevienam neko neteicu. Man likās: ja Diāna ir mirusi, arī pasaules vairs nav. Man likās, ka viņas dēļ sēro visa pasaule.
— Stāstiet, stāstiet! Tad jums kļūs vieglāk, — Žanna sauca.
— Šis bezdievīgais princis, — barons elsodams stāstīja, — šis franču dižciltības kauna traips redzēja manu Diānu, atzina to, ka viņa ir skaista, pavēlēja aizvest uz Božē pili, lai tur laupītu viņai godu kā dzimtcilvēka meitai. Bet mana Diāna, mana godīgā un lepnā Diāna izvēlējās nāvi. Viņa pa logu ielēca ezerā, kur atrada tikai viņas plīvuru.
Žanna pusnemaņā un dziļā izmisumā skatījās uz grāfu.
— O, grāf, cik nekrietni! — Sentlukāss iesaucās. — Grāf, jums šis negodīgais princis ir jāpamet. Tik dižena sirds kā jūs, grāf, nedrīkst būt laupītāja un slepkavas draugs.
Sentlukāsam neatbildējis, Busī tuvojās Meridoras baronam un teica:
— Sire, es gribētu ar jums runāt divatā.
— Uzklausiet monsieur Busī, dārgo sirel — Žanna lūdzās. — Jūs redzēsit, cik viņš labs un kā viņš māk pakalpot.
— Runājiet, monsieur, — drebēdams teica barons.
Kad Sentlukāsi bija izgājuši, Busī piegāja pie barona un, zemu palocījies, teica:
— Sire, jūs apsūdzējāt princi, kam es kalpoju, jūs viņu tik smagi apvainojāt, ka man no jums jāprasa sīkāki paskaidrojumi.
Sirmgalvis sakustējās.
— Ak, nepārprotiet manu vārdu nozīmi. Es jūs ļoti cienu, mana karstākā vēlēšanās ir jums palīdzēt, tāpēc, lūdzu, atstāstiet bēdīgā notikuma gaitu! Vai tiešām viss ir noticis tā, kā jūs domājat, vai viss tiešām ir pagalam?
— Monsieur, — sacīja sirmgalvis, — kādu mirkli man bija cerība. Dižciltīgs, godīgs virs, grāfs de Monsoro, mīlēja manu meitu.
— Grāfs de Monsoro! Pastāstiet, kāds sakars viņam ir ar visiem šiem
notikumiem?
— Ak, viņa izturēšanās bija cildena un cienījama, jo Diāna bija viņu atraidījusi. Bet viņš tomēr bija pirmais, kas man paziņoja par hercoga nekrietnajiem nodomiem. Viņš ieteica man līdzekli, kā pret tiem Cīnīties. Lai glābtu manu meitu, viņš prasīja tikai vienu, kas ari liecināja par viņa dvēseles cēlumu un taisnīgumu. Ja viņam izdotos izglābt Diānu no hercoga nagiem, viņš lūdza atļauju to apprecēt, jo viņš bija jauns, spēcīgs un uzņēmīgs, viņš varēja varenajam princim pretoties, ko viņas tēvs nekad nebūtu spējis. Es ar prieku piekritu. Bet tas bija velti. Viņš ieradās par vēlu, un mana Diāna no kauna bija glābusies nāves saltajās skavās.
— Un kopš šā nelaimīgā mirkļa, — Busī jautāja, — kopš šā nelaimīgā mirkļa jums no grāfa Monsoro nav nekādu ziņu?
— Ir pagājis tikai mēnesis, un nabaga grāfs neiedrošinājās man rādīties, pateikt, ka viņa slavējamais nodoms nav izdevies.
Busī nolieca galvu. Tagad viņš visu saprata. Viņš nojauta, kā grāfam Monsoro bija izdevies mīļoto meiteni glābt no prinča varmācībām un kā viņš aiz bailēm, lai princis neuzzina, ka Diāna kļūs par viņa sievu, nabaga tēvu pameta pārliecībā par meitas nāvi.
—Nu, monsieur'? —jautāja sirmgalvis, redzēdams, ka jaunekļa piere pārdomās saraucas un viņa acis, kas stāstīšanas laikā bija gailējušas, tagad veras gridā.
— Barona kungs, — atbildēja Busī, — monsieur Anžū hercogs man ir uzdevis aizvest jūs uz Parīzi, kur viņa augstība grib ar jums runāt.
— Ar mani runāt! — barons iesaucās. — Pēc manas meitas nāves man jāstāv šā cilvēka priekšā! Ko gan slepkava var man teikt?
— Kas zina? Varbūt viņš visu grib vērst par labu!
— Un kaut arī viņš vērš par labu, — sirmgalvis sauca, — mana meita no miroņiem nekad vairs neuzcelsies! Nē, monsieur Busī, nē, es nebraukšu uz Parīzi. Tad es pārāk tālu aiziešu no tās vietas, kur mans nabaga bērns atdusas saltajā niedrāju kapā.
— Sire, — Busī maigi, bet noteikti teica, — atļaujiet lūgt jūsu piekrišanu. Mans pienākums ir aizvest jūs uz Parīzi, un tieši tāpēc es esmu ieradies šeit.
Tikai pēc ilgākas lūgšanas un pierunāšanas sirmgalvis piekrita un nolēma nākamajā dienā kopā ar Busī doties uz Parīzi.
— Es piekrītu, — vecais kungs aizkustināts atbildēja. — Vai jūs esat mans draugs vai ienaidnieks, tomēr būsit mans viesis, ūn es jūs aizvedīšu uz jūsu istabu.
Barons paņēma no galda sudraba lukturi un Busī Ambuāza pavadībā smagiem soļiem devās pa kāpnēm uz pils otro stāvu.
Kad grāfs bija pārkāpis viņam ierādītās istabas slieksni, viņš apvaicājās, kur palikuši Sentlukāsa kungs ar kundzi.
— Mans vecais Žeroms būs par viņiem parūpējies, — sirmgalvis atbildēja.
— Dusiet saldi, grāf!
XXIII
Ko Remī stāsta par namu Svētā Antonija ielā
Sentlukāss nevarēja attapties no lielā pārsteiguma. Busī sapratās ar Meridoras baronu, Busī kopā ar sirmgalvi gatavojās doties uz Parīzi. Beidzot Busī uzņēmās noskaidrot visus darījumus, par kuriem viņi sākumā domāja, ka tie viņam ir gluži sveši! Busī abiem jaunlaulātajiem bija neatminama mīkla.
Nākamajā rītā barons atvadījās no saviem viesiem.
Busī vēl izmantoja izdevīgu mirkli un savas noslēpumainās rīcības attaisnošanas dēļ iečukstēja jaunajai sievietei ausī dažus vārdus.