XXIV Tēvs un meita
Remī vēstījums padarīja Busī laimīgu. To viņš izbaudīja divu iemeslu dēļ: ka grāfu de Monsoro daiļā baronese vēl joprojām nicināja, bet viņu, Busī," tik neizsakāmi cienīja.
Viņš nolēma, ka vairs nedrīkst vilcināties, jo būtu bijis netaisni vēl ilgāk likt sirmgalvja sirdij kvēlot sāpju smeldzē.
Kad Meridoras barons atkal nonāca lejā pils pagalmā, viņu sagaidīja jauns zirgs, ko Busī bija licis sagatavot. Abi uzkāpa zirgos un Remi pavadībā devās projām.
Viņi jāja uz Svētā Antonija ielu.
Busī bija aizsūtījis Remī kā karavadoni — pirmo, lai viņš noskaidrotu kā iekļūt cietoksnī.
Remī izvaicāja Ģertrūdi un tūlīt atgriezās pie sava kunga, un ziņoja, ka neviena vīriešu cepure, neviens zobens neaizsprosto ne ieeju, ne kāpnes, ne durvis uz grāfienes Monsoro istabām. Protams, viņi sarunājās čukstus.
Barons izbrīnā aplūkoja apkārtni.
— Kā! — viņš teica. — Vai tad šeit dzīvo Anžū hercogs?
— Te gan ne, — smaidīdams atbildēja Busī. — Bet, ja šeit nav viņa dzīvoklis, tad te vismaz dzīvo dāma, kuru viņš mīl.
Vecā muižnieka seja sadrūma.
— Monsieur, — viņš sacīja, zirgu apturēdams, — mēs, vienkāršie pro- vincieši, to nesaprotam. Ja Anžū hercogs vēlas redzēt Meridoras baronu, tad viņam tas jāuzņem nevis kādas viņa mīļākās namā, bet gan savā pilī. Un par ko jūs, kas, liekas, esat goda vīrs, — viņš nopūzdamies piebilda, — vedat mani pie šādas sievietes? Lai man pierādītu, ka mana Diāna vēl dzīvotu, ja būtu bijusi tikpat negodīga kā šā dzīvokļa īpašniece?
— Klusu, klusu, sirel — Busī nozīmīgi pasmaidīja. Ar to viņš vienmēr uzveica barona šaubas. — Dodu savu muižnieka godavārdu, ka dāma, ko jūs redzēsit, ir tikumīga un ievērības cienīga.
— Bet kas tad viņa ir?
— Kāda muižnieka kundze, kuru jūs pazīstat…
— Vai tiešām? Bet kāpēc jūs sakāt, ka princis viņu mīl?
— Tāpēc, ka es vienmēr saku patiesību, baron! Nāciet iekšā un jūs pats varēsit pārliecināties!
— Ievērojiet — es apraudu savu mīļo bērnu, un jūs sakāt: «Priecājieties, sire, Dieva žēlastība ir liela»! Manās bēdās apsolīt prieku nozīmē — apsolīt man brīnumu.
Barons nokāpa no zirga.
Ģertrūde bija izskrējusi uz sliekšņa un apmulsusi aplūkoja Oduī, Busī un sirmgalvi.
— Paziņojiet grāfienei Monsoro, ka monsieur Busī atgriezies un vēlas ar viņu runāt, — jaunais grāfs sacīja. — Bet, pie velna, — viņš pavisam klusu piebilda, — nepieminiet personas, kas mani pavada!
— Grāfiene Monsoro! — sirmgalvis izbrīnā atkārtoja. — Grāfiene Monsoro!
— Uz priekšu, sire, — sacīja Busī, vilkdams sire Ogistēnu nama gaitenī.
Kamēr sirmgalvis drebošiem soļiem uzkāpa pa kāpnēm, atskanēja Diānas
savādi trīsošā balss:
— Monsieur Busī! Ģertrūd, tu saki — monsieur Busī! Ielaid viņu!
— Šī balss, — iesaucās barons, kāpņu vidū apstādamies. — Šī balss! Ak, mans Dievs! Mans Dievs!
— Ejiet vien, sire, — sacīja Busī.
Bet tai mirklī, kamēr barons drebēdams turējās pie margām un skatījās apkārt, parādījās Diāna, skaistāka kā jebkad agrāk, dievišķīgi smaidīdama, kaut gan viņa necerēja ieraudzīt savu tēvu.
Redzot šo skatu, ko sirmgalvis noturēja par burvību, viņš briesmīgi iekliedzās. Ar izstieptām rokām un stīvām acīm viņš atgādināja baiļu un neprāta rēgu, tāpēc Diāna vis nekrita viņam ap kaklu, bet gan šausmās atkāpās.
— Diāna ir dzīva! — murmināja Meridoras barons, kuram Busī palīdzēja atkal izslieties. — Diāna! Mana Diāna, par kuru viņi teica… ka tā mirusi. Mans Dievs!
— Mans Dievs! Monsieur Busī, — sauca Diāna, steigdamās pie ienācējiem, — kas manam tēvam kaiš?
Jaunās sievietes acīs jautājums bija vēl skaidrāks nekā balsī.
— Meridoras barons uzskatīja jūs par mirušu un apraudāja, madame, kā vien tāds tēvs savu meitu var apraudāt.
— Un neviens viņa maldus neizgaisināja?
— Neviens.
— Ak, neviens, neviens! Nekad! — sirmgalvis sauca. — Neviens, arī monsieur Busī ne.
— Nepateicīgais, — grāfs saudzīgi pārmeta.
— Ak, jā, — sirmgalvis atbildēja, — jums ir taisnība. Šis mirklis atmaksā visas manas sāpes. Ak, mana Diāna, mana mīļā Diāna! — viņš turpināja, vienu meitas roku vilkdams pie lūpām, otru sniegdams Busī.
Bet pēkšņi, galvu atpakaļ pagriezdams, it kā sāpīgu atmiņu vai jaunu baiļu satraukts, viņš iesaucās:
—Bet ko jūs man teicāt, monsieur Busī… ka es redzēšot grāfieni Monsoro? Kur viņa ir?
— Ak, mans tēvs! — Diāna čukstēja.
Busī saņēmās un atbildēja:
— Viņa stāv jūsu priekšā, un grāfs Monsoro ir jūsu znots.
— Kā? — sirmgalvis stomījās. — Grāfs Monsoro ir mans znots, un tu, viņš, neviens man neko neteica?
— Es baidījos jums rakstīt, tēvs, jo vēstule varēja nonākt prinča rokās. Un es cerēju, ka jūs visu zināt.
— Bet kāpēc gan šī dīvainā noslēpumainība? — sirmgalvis jautāja.
— Jā, tēvs, — Diāna sauca, — kāpēc gan grāfs Monsoro ļāva jums noticēt, ka es esmu mirusi? Kāpēc viņš neteica, ka ir mans vīrs? %
Barons nodrebēja, it kā baidīdamies ielūkoties šajā neziņas tumsā.
— Grāfs Monsoro — mans znots! — viņš izdvesa.
— Jūs nedrīkstat brīnīties, — Diāna maigi pārmeta. — Vai jūs man nepavēlējāt iziet pie viņa par sievu, mans tēvs?
— Jā, ja viņš tevi būtu izglābis.
— Viņš mani arī izglāba, — Diāna skumji atbildēja, noslīgdama uz kāda krēsla. — Viņš mani izglāba, ja ne no nelaimes, tad no negoda gan.