— Kāpēc viņš ļāva man noticēt, ka tu esi mirusi? — barons atkārtoja. — Kāpēc viņš man lika izmisumā gandrīz vai nomirt, zinot, ka viens vienīgs vārds būtu atgriezis mani dzīvei?
— O, tur slēpjas vēl kādi slazdi, — Diāna sauca. — Mans tēvs, jūs mani vairs nekad neatstāsit. Monsieur Busī, jūs mūs apsargāsit, vai ne?
— Ak, kundze, — jauneklis palocīdamies atbildēja. — Man vairs nebūs jāiejaucas jūsu ģimenes noslēpumos. Redzot jūsu drauga dīvaino izturēšanos un rīcību, man vajadzēja meklēt jums aizstāvi. Šo aizstāvi es atradu Meridorā. Jūs esat pie sava tēva, un es varu aiziet.
— Viņam ir taisnība, — sirmgalvis skumji teica.
— Grāfs Monsoro baidās no Anžu hercoga dusmām, un arī grāfs Busī no viņa baidās.
Busī ievēroja, kādu skatienu Diāna viņam veltī, pasmaidīja un sacīja:
— Sire, atvainojiet par manu dīvaino jautājumu, ko es gribu lūgt, un jūs, madame, arī piedodiet, jo es vēlu jums tikai labu.
Abi gaidīja.
— Sire, — Busī turpināja, — lūdzu, pajautājiet grāfienei Monsoro, vai viņa jūtas laimīga laulībā, ko jūs viņai esat uzspiedis?
Diāna sakrustoja rokas un nopūtās. Tā bija vienīgā atbilde, ko viņa varēja dot. Protams, neviena cita nebūtu tik noteikta.
Vecā barona acīs saskrēja asaras, jo viņš sāka nojaust, ka viņa draudzība ar grāfu de Monsoro sagādājusi lielu nelaimi.
— Tātad tā ir taisnība, — Busī sacīja, — ka jūs bez viltības un varas apsolījāt savas meitas roku grāfam Monsoro?
— Ja viņš to izglābs.
— Un viņš to tiešām ir izglābis. Tad es vairs neko nejautāšu, sire, vai jūs savu vārdu gribat turēt un izpildīt?
— Tas ir likums visiem, it īpaši muižniekiem. Dotais vārds ir jātur. Grāfs Monsoro ir izglābis manas meitas dzīvību, tātad mana meita pieder grāfam Monsoro.
— Ak, kāpēc es nenomiru? — jaunā sieviete izdvesa.
— Madame, — sacīja Busī, — jūs redzat, ka man ir bijusi taisnība tad, kad es teicu, ka šeit man vairs nav ko darīt. Barons jūs atdod grāfam Monsoro, un jūs pati solījāties viņam piederēt, ja jūs atkal redzēsit savu tēvu sveiku un veselu.
— Ak, neplosiet manu sirdi, monsieur Busī! — tuvodamās grāfam, grāfiene Monsoro sauca. — Mans tēvs nezina, kā es baidos no šā vīra. Mans tēvs nezina, ka es viņu ienīstu. Mans tēvs redz viņā glābēju, bet es saku: šis vīrs ir mans bende!
— Diāna, Diāna, — barons sauca, — viņš tevi izglāba!
— Jā, — iesaucās Busī, nevarēdams vairs valdīties, — jā, kad briesmas bija daudz mazākas, nekā jūs domājat, kad briesmas bija tik šķietamas… Klausieties, baron, te ir vēl kāds noslēpums, par kuru es visu esmu noskaidrojis un par kuru gribu pateikt. Es apgalvoju: ja es būtu bijis grāfa Monsoro vietā, tad es jūsu nevainīgo, skaisto meitu būtu izglābis no negoda, un — Dievs mani dzird! — es nekad par šo pakalpojumu nebūtu licis samaksāt.
— Viņš Diānu mīl, — sacīja barons, pats juzdams pretīgumu par grāfa Monsoro rīcību, — un mīla ir jāpiedod.
— Un es, — Busī sauca, — ja es…
Sabijies no šiem vārdiem, ko jūtu pārpilnā sirds gluži nejauši bija izpaudusi, Busī apklusa, un vienīgi viņa kvēlais skatiens pabeidza pārtraukto teikumu.
Diāna saprata to vēl labāk nekā tad, ja tas būtu pateikts līdz galam.
— Tagad, — viņa nosarkdama teica, — tagad jūs mani saprotat, vai ne? Tagad, mans draugs, mans brāli, — jūs esat pelnījis abus šos vārdus, kurus es jums labprāt piešķiru —, tagad, mans draugs, mans brāli, jūs man palīdzēsit! Ak, — viņa turpināja vēl dedzīgāk, jaunekļa rokas satverdama,— ceļos mezdamās, es jūs lūdzu, monsieur Busī, nepametiet mani!
Busī saspieda Diānas skaistās rokas, un viņa dusmas gaisa kā sniegs kalna kraujā, kuru apspīd siltās maija saules smaids.
— Ja tas tā, tad viss ir labi! — sacīja Busī. — Madame, es uzņemos svēto pienākumu, ko jūs man uzticat, un pēc trim dienām, jo man vajadzīgs laiks, lai nokļūtu pie Anžū hercoga, kas, kā es dzirdēju, kopā ar karali atrodas svētceļojumā uz Šartru, pēc trim dienām jūs piedzīvosit kaut ko jaunu vai arī es vairs nebūšu sava muižnieka vārda cienīgs.
Jūsmas reibumā piegājis pie Diānas, viņš klusi tai pačukstēja:
— Mēs esam vienojušies pret Monsoro. Atcerieties, ka nejau viņš atveda jūsu tēvu, un neesiet neuzticīga!
Un, pēdējo reizi baronam roku pasniedzis, viņš steidzās ārā no istabas.
XXV
Brāļa Gorenflo pamošanās un citi pārsteigumi
Čiko labu laiku apbrīnoja brāļa Gorenflo dziļo miegu un lielisko krākšanu. Viņš pamāja saimniekam, lai tas aiziet, līdzi ņemot arī lampu, un piekodināja godājamam brālim nestāstīt, ka viņš vakarā aizgājis un otrā rītā atkal atgriezies.
Brīdi Čiko jūsmoja par muļķīgajiem, aprautajiem vārdiem, kurus Gorenflo miegā izmuldēja. Tuklā brāļa miegs bija tik stiprs, ka Čiko bez bailēm varēja tam atkal uzvilkt viņa tērpu, grozot mūku no vieniem sāniem uz otriem. Taču gulētājs vienalga neko nejuta. Kad Čiko viņu iztina no galdauta, Gorenflo tikai nomurmināja: «Brr, cik auksts! Tas aizkavēs vīnogu nogatavošanos.» Un kad Čiko pēc īsa brīža turpināja sakārtot mūka drēbes, tas nobeidza: «Jūs pazīstat manu uzticību, mani brāļi. Visu baznīcai un hercogam Gīzam!»
Kad Čiko pārģērbšanos bija pabeidzis un viņam šķita, ka Gorenflo drīz vien pamodīsies, viņš nogūlās mūkam blakus uz grīdas un izlikās, ka ir aizmidzis.
Pēc kāda laika, kļūdams aizvien nemierīgāks, Gorenflo beidzot gurdi piecēlās un ar roku palīdzību nosēdās uz tās vietas, ko tālredzīgā daba cilvēkam dāvājusi kā smaguma punktu.
Kad šis visai grūtais darbs bija laimīgi paveikts, viņš iesaucās:
— Gaiša diena! Velns un elle! Gaiša diena! Liekas, ka es šeit būšu nogulējis visu nakti.
Tad viņu pēkšņi satrauca nemierīgas domas un viņš ievaidējās:
— Un baznīca! Ak, ak!