Kad viņš atkal apskatījās apkārt, viņš ieraudzīja Čiko, kas tagad briesmīgi krāca.
— Žūpa gan izskatās skaists! — sacīja Gorenflo, izbrīnā aplūkodams Čiko. — Un cik viņš laimīgs, ka tā var gulēt, — mūks piebilda. — O, tas ir tāpēc, ka viņš nav no manas kārtas. Bet ja nu es viņu pamodinātu, lai uzzinātu viņa domas? Viņš ir goda vīrs.
— Nē, — viņš turpināja prātot, kamēr Čiko savu krākšanu vēl pastiprināja,— viņš paliktu pārāk iedomīgs. Gan es bez viņa izdomāšu kādus melus. Bet ieslodzījuma gan man neizbēgt. No karcera es gan nebaidos, bet kā piedevas taču sekos arī ūdens un maize. Kaut man būtu mazliet naudas, lai uzpirktu brāli cietumsargu…
To dzirdēdams, Čiko izvilka no kabatas visai biezu maku un paslēpa to uz vēdera.
Šī uzmanība nebija veltīga. Gorenflo tuvojās savam draugam, grūtsirdīgi murminādams:
— Ja viņš būtu nomodā, viņš man neliegtu vienu ekiju. Bet viņa miegs nāk man par svētību… un es gribu ņemt.
Brālis Gorenflo piecēlās ceļos, noliecās pār Čiko un pavisam viegli iebāza roku gulētāja kabatā.
— Brīnišķīgi, — viņš sacīja, — kabata ir tukša. O, varbūt cepurē.
Pa to laiku Čiko iztukšoja maku un to tukšu iebāza bikšu kabatā.
— Arī cepure ir tukša, — Gorenflo turpināja. — Tas mani pārsteidz. Mans draugs Čiko, prātīgs nerrs, no mājām iziet bez naudas. Ak, tu vecais godavīrs, — viņš smiedamies piebilda, — es aizmirsu tavas bikses.
Aptaustījis Čiko kabatu, mūks izvilka tukšu maku.
— Ak, Jēzu! — viņš ņurdēja. — Kas gan samaksās rēķinu?
Šīs domas Gorenflo dziļi iespaidoja, jo viņš tūlīt piecēlās kājās, mazliet ļodzīgiem, bet visai steidzīgiem soļiem devās uz durvīm, saimnieku nemaz neuzrunādams, izsteidzās cauri virtuvei un devās projām.
Ar maisu plecos brālis — dāvanu lasītājs — steidzās uz klosteri. Gorenflo atgādināja kareivi… Klostera vārti jau no tālienes viņam šķita ļoti pretīgi, bet četri mūki uz sliekšņa šķita pavisam nelaba zīme.
Tiklīdz viņš bija iznācis no Svētā Žaka ielas, kad visi četri mūki drudžaini sakustējās, un Gorenflo pārņēma neizsakāmas, visā mūžā vēl nekad neizjustas bailes.
— Viņi runā par mani,—viņš teica,—viņi rāda uz mani, viņi gaida mani. Viņi mani šonakt ir meklējuši. Mana prombūtne viņus ir sakaitinājusi. Es esmu pazudis!
Viņam noreiba galva. Pēkšņi viņu satrauca neprātīgas domas — aizbēgt. Bet tūdaļ viņam pretim steidzās vairāki mūki. Tie viņu vajāja. Brālis Gorenflo atzina taisnības uzvaru un nolēma padoties liktenim — skriešanai viņš nebija radīts. Viņu noķers, spīdzinās un nosūtīs uz klosteri. Nekas vairs nebija glābjams.
Ar noliektu galvu viņš tuvojās saviem biedriem, kas, šķiet, vilcinājās, it kā gribētu ar viņu runāt.
— O, viņi izliekas, ka mani nepazīst! — Gorenflo izdvesa.
Beidzot viens no brāļiem tuvojās Gorenflo un sacīja:
— Nabaga dārgais brāli!
Gorenflo nopūtās un pavērsa acis pret debesīm.
— Jūs zināt, ka priors jūs gaida, — kāds cits brālis teica.
— Ak, mans Dievs!
— Ak, mans Dievs, jā, — piebilda trešais. — Priors pavēlēja aizvest jūs pie viņa, tiklīdz jūs ierodaties klosterī.
— Es jau tā domāju, — Gorenflo samierinājās ar likteni.
Un drīzāk miris nekā dzīvs viņš iegāja klosterī, kura durvis aiz viņa dzelžaini aizvērās.
— O, tas esat jūs, — sauca brālis vārtsargs. — Pasteidzieties! Godājamais priors Žozefs Fulons jūs gaida.
Un brālis vārtsargs satvēra Gorenflo aiz rokas un ievilka priora istabā.
Arī šeit durvis tika aizslēgtas.
Baidīdamies no klostera priekšnieka dusmīgā skatiena, Gorenflo nodūra acis. Viņš tagad jutās gluži viens, visas pasaules pamests, un gaidīja priora dusmu, taisnīgo dusmu, izvirdumu.
— Ak, tas esat jūs! Beidzot jūs ierodaties, — sacīja priors.
— Godājamais… — mūks stomījās.
— Jūs man sagādājat uztraukumu.
— Par daudz laipnības, mans tēvs,—atbildēja Gorenflo, kam priekšnieka saudzīgais tonis likās visnotaļ dīvains.
— Vai ne, pēc šīs nakts notikuma jūs baidījāties atgriezties?
— Atzīstos, ka es baidījos atgriezties, — atbildēja mūks, kura pieri klāja ledus salti sviedri.
— Ak, mīļais brāli, — sacīja priors, — jūsu rīcība ir ļoti jauneklīga un neuzmanīga.
— Ļaujiet man paskaidrot, mans tēvs…
— Kas tur ko paskaidrot? Jūsu uzstāšanās…
— Man nav jāpaskaidro… Jo labāk. Es visu laiku domāju, kā to izdarīt.
— Es to ļoti labi saprotu. Jūs aizrāva mirkļa sajūsma. Sajūsma ir svēts tikums, cildenas jūtas. Bet pārspīlēta tikumība bieži vien pārvēršas netikumībā, un visgodīgākās jūtas kļūst nosodāmas.
— Piedodiet, mans tēvs,—sacīja Gorenflo. — Bet, ja jūs kaut ko saprotat, tad es neko nesaprotu. Par kādu uztāšanos jūs runājat?
— Par jūsu aizvadītajā naktī parādīto.
— Ārpus klostera?
— Nē, klosterī.
— Vai es klosteri uzstājos?
— Jā, jūs.
Gorenflo pakasīja degunu. Viņš saprata, ka ir noticis pārpratums.
— Es esmu tikpat labs katolis kā jūs, bet jūsu drosme mani sabiedēja.
— Mana drosme? — jautāja Gorenflo. — Tātad es biju ļoti drošs?
— Pārāk drošs, mans dēls, jūs bijāt pārdrošs.
— O, mana stūrgalvīgā rakstura maldus gan vajadzētu piedot. Es labošos, mans tēvs.
— Jā, bet es tomēr baidos, ka šīs uzstāšanās sekas jums un mums var būt nepatīkamas. Ja notikums būtu risinājis mūsu vidū, tas nemaz nebūtu jāievēro.
— Kā! Vai tad par to zina arī sabiedrība?
— Protams. Jūs taču labi zināt, ka tur bija vairāk par simts pilsoņiem, kas ievēroja katru jūsu runas vārdu.
— Manas runas? — pārsteigtais Gorenflo vaicāja.
— Es atzīstu, ka tā bija skaista. Atzīstu, ka piekrišana jūs apreibināja, ka vispārējā atzinība jūs samulsināja.. Bet ieteikt gājienu pa Parīzes ielām, bruņoties, ar šautenēm plecos aicināt visus katoļus… Jūs taču atzīstat, ka tas bija par stipru teikts?