Gorenflo paskatījās uz prioru. Nabaga mūka acis zaigoja visās izbrīnās krāsās.
— Ir tikai viens līdzeklis, lai to visu izlīdzinātu, — priors turpināja. — Jūsu reliģiozā sajūsma Parīzē jums var tikai kaitēt, jo te netrūkst ļaunu acu, kas alkst visu izspiegot. Es vēlētos, lai jūs no tā izvairītos…
— Kur, mans tēvs? — jautāja Gorenflo, būdams pārliecināts, ka runa ir vienīgi par gūstu.
— Provincē.
— Izraidīšana! — iesaucās Gorenflo.
— Palikdams šeit, jūs varētu sagaidīt vēl kaut ko ļaunāku.
— Ko!
— Kriminālprāvu, kurā jums var piespriest mūža spaidu darbus, ja ne nāvi.
Gorenflo nobālēja. Viņš nevarēja saprast, kā gan viņu par piedzeršanos krogā un nakts pavadīšanu ārpus klostera varēja notiesāt mūža spaidu darbos vai piespriest nāvessodu.
— Aizbraucot jūs ne vien izbēgsit no briesmām, mans dārgais brāli, bet ari provincē vēl cēlāk sāks plīvot ticības karogs. Jūsu pagājušā nakti ieteiktais darbs karaļa un viņa nolādēto mīluļu klātbūtnē būs bīstams, bet provincē tas veiksies daudz sekmīgāk. Aizceļojiet, cik vien drīz iespējams, brāli Gorenflo! Bet va'rbūt ir jau par vēlu, un kareivji būs saņēmuši pavēli jūs apcietināt.
— O, godājamais brāli, ko jūs sakāt? — stomījās mūks, izbaiļu pilnām acīm vērodams celli. — Kareivji, jūs sakāt? Ko es darīšu ar kareivjiem?
— Jums ar viņiem nekas nav jādara, bet viņiem ar jums gan.
— Tātad es esmu nodots? — brālis Gorenflo jautāja.
— Es gribu derēt. Aizceļojiet, aizceļojiet, cik ātri vien iespējams.
— Aizceļot, godājamais, — satriektais Gorenflo sauca, — viegli ir tā pateikt. Bet kā es dzīvošu?
— Tas ir viegli nokārtojams. Jūs esat klostera dāvanu vācējs. Tā ir jūsu iztika. Jūsu dāvanas līdz šim baroja citus, tagad jūs pats no tām pārtiksit. Neraizējieties, mans Dievs! Jūsu nākotnes nodomi sagādās provincē daudz piekritēju, un es esmu pārliecināts, ka jums nekas netrūks. Bet ejiet ar Dievpalīgu, ejiet un neatgriezieties, iekams jums nekas nav ziņots.
Priors maigi apskāva brāli Gorenflo un saudzīgi, bet noteikti izbīdīja pa celles durvīm.
Gorenflo sagaidīja visa klostera saime. Tiklīdz viņš parādījās, visi metās tam pretī un mēģināja pieskarties viņa rokām, kaklam vai drēbēm. Daži godbijības dēļ noskūpstīja viņa drēbes.
— Dieva prāts, — sacīja kāds mūks, Gorenflo apskaudams. — Jūs esat svēts vīrs, neaizmirstiet mani savās lūgšanās!
— O, es esot svēts vīrs! — Gorenflo izdvesa.
— Dzīvojiet sveiks! — sauca otrs, viņa roku spiezdams. — Pret jums bija vienīgi Buloņas Gotfrīds.
— Dzīvo sveiks, mocekli, — sacīja trešais, viņa svārku stūri skūpstīdams.— Mūs vēl māc tumsība, bet reiz tomēr ausīs gaisma.
— Lai parauj velns! — iesaucās Gorenflo, kad klostera vārti bija aiz viņa aizvērušies. — Viņi visi ir īsti muļķi, bet, ja viņi tādi nav, žēlīgais Dievs, tad es pats tāds esmu!
XXVI
Brālis Gorenflo tic savai mēnessērdzībai
Kad klostera mūri bija aiz muguras, Gorenflo vispirms traucās izvairīties no nezināmajām, priora pareģotajām briesmām. Namu pakrēslā slēpdamies, viņš izlīda pa tuvākajiem pilsētas vārtiem.
Kad Gorenflo beidzot bija piecus simtus soļu no vārtiem un grāvmalā ieraudzīja pirmo jauno zāli, viņš apsēdās uz ceļa nogāzes, atbalstīja divkāršo zodu platajā, treknajā rokā, ar rādītājpirkstu pakasīja savu buldoga degunu un nogrima pārdomās, kuras bieži pārtrauca sāpīgas nopūtas.
Viņa pirmās domas, no kurām viņš ar lielām pūlēm varēja tikt vaļā, bija par atgriešanos Parīzē, lai dotos tieši uz klosteri un paskaidrotu prioram, ka viņš labāk grib kļūt par cietumnieku un ka viņš grib izciest pātagu un dzelzi, ja vien viņam atstāj iemīļotās ēšanas reizes, kuras tas gatavs samazināt līdz piecām.
Šīm domām, kas veselu stundas ceturksni nežēlīgi nomocīja nabaga mūka smadzenes, sekoja citas, mazliet prātīgākas: viņš gribēja doties uz viesnīcu «Pilnības rags», lai pastāstītu Čiko par savu nožēlojamo stāvokli un no dižciltīgā drauga palūgtu nedaudz naudas.
Pēc stundas ceturkšņa viņam uzmācās trešā doma: viņš gribēja paklaiņot pilsētas apkārtnē, pa Svētā Žermēna vārtiem atgriezties Parīzē un slepeni turpināt dāvanu vākšanu. Viņš pazina labas vietas, bagātus devējus, šauras ieliņas, kur dāvanu vācēja maiss pildījās ar visādiem gardumiem.
Bet arī no šā nodoma viņš atteicās. Tad viņam bija jāpaliek Parīzē, kur vienmēr draudēja briesmas, kur ik mirkli varēja satikt strēlniekus, seržantus un baznīcas tiesnešus, kas no klejojošo mūku viedokļa bija bīstami ļaudis.
Draudēja vēl viena nelaime. Svētās Ženevjevas klostera ziedojumu pārzinis bija cītīgs darbinieks, kas Parīzi neatstātu bez dāvanu vācēja. Ar Gorenflo varētu konkurēt jauns brālis, kas aizstāvētu savas priekšrocības, un viss izjuktu.
Gorenflo nodrebēja, un tam bija arī dibināts iemesls. Tiktāl viņš bija ticis, tiktāl visu pārdomājis, kad pie apvāršņa ieraudzīja kādu jātnieku. Svešais nokāpa pie kāda nama, kas atradās apmēram simts soļu no Gorenflo apmešanās vietas. Nepazīstamais pieklauvēja, durvis atvērās, un jātnieks ar zirgu pazuda namā.
Gorenflo apskauda jātnieku, kam bija zirgs, ko viņš nevarēja nopirkt.
Pēc brīža jātnieks atkal iznāca un netālu no Gorenflo noslēpās starp kādu koku puduri un akmeņu kaudzi.
Cilvēks, kas bija ielīdis paslēptuvē un pētīdams pārlūkoja apkārtni, ieraudzīja Gorenflo, kurš vēl arvien sēdēja zemē, galvu rokās atspiedis. Tas viņam nepatika. Viņš piecēlās un sāka aiz akmeņu kaudzes staigāt šurp un turp.