— O-o! — sacīja Gorenflo. — Šim kustonim ir skaista balss. Šad un tad mēs abi varēsim dziedāt duetus. Pateicos, draugs, pateicos!
Un viņš tūlīt nokristīja ēzeli par Panurgu.
Tad Čiko aicināja savu biedru doties ccļā, apsolīdams Melēnā ieturēt vakariņas.
Nevilcinādamies Gorenflo ar krēsla palīdzību uzkāpa uz ēzeļa, uz kura atradās tikai ādas sega ar siksnām katrā pusē, kuras aizstāja kāpšļus. Mūks iebāza sandales kāpšļos, paņēma ēzeļa pavadu labajā rokā, kreiso atbalstīja pret savu gurnu un kā Bakha apreibušais pavadonis majestātiski atstāja viesnīcu.
Čiko drīz vien redzēja, ka viņš savu mērķi nesasniegs, ja Gorenflo ar savu ēzeli nejās ātrāk un tik bieži atpūtīsies.
Viņš uzmodināja mūku, kas pēc četrām jūdzēm bija apstājies un saulgozī aizmidzis, iegrūzdams tam sānos elkoni. Gorenflo atvēra acis un iesaucās:
— Vai mēs esam Melēnā? Es esmu izsalcis.
— Mans draugs, — atbildēja gaskonietis, — mums jāpasteidzas, un vakariņas mēs ēdīsim tikai Montero, lai atgūtu nokavēto.
Gorenflo palūkojās uz savu ceļabiedru kā cilvēks, kas neko nesaprot.
— Uz priekšu! — Čiko uzkliedza.
Mūks, kas bija izstiepies visā garumā un rokas aiz galvas aizlicis, piecēlās un smagi nopūtās.
— Ja jūs kavēsities, — Čiko turpināja, — un nevarēsit mani panākt, es jūs pametīšu.
— Nē, — attrauca Gorenflo, baidīdamies palikt viens, — nē, es jums sekošu, monsieur Јiko, jo es jūs pārāk mīlu, lai atstātu.
— Tad posieties, tēvs, posieties!
Tagad viņi jāja rikšos. Sākumā Gorenflo šķita, ka viņš nosmaks. Laiku pa laikam Gorenflo paskatījās uz savu aizbildni, kas nepacietīgi pacēlās sedlos un vēroja apvārsni, uz kurieni viņš steidzināja savu zirgu.
Sasniedzis kādu augstieni, Čiko tik pēkšņi apturēja zirgu, ka tas saslējās pakaļkājās.
Gorenflo, kas pār savu ēzeli nebija nekāds kungs, turpināja jāt uz priekšu.
— Apstājies, pie velna, apstājies! — Čiko kliedza.
Bet ēzelis bija iedomājies aulekšot, un ēzeļi vienmēr ir ļoti spītīgi.
— Vai nu tu apstāsies, — Čiko sauca, — vai es šaušu!
— Kas tas ir par velna cilvēku, — Gorenflo prātoja, — un kāds nelabais viņu ir sakodis?
Kad Čiko draudīgā balss neapklusa un Gorenflo jau šķita, ka var dzirdēt svilpjam piesolīto lodi, viņš izlietoja veiklu paņēmienu — nokrita no ēzeļa zemē.
— Te es esmu, — viņš teica, drošsirdīgi šļūkdams uz savas sēžamvietas un ar abām rokām turēdams ēzeļa pavadu, tas vēl paskrēja dažus soļus, taču beidzot apstājās.
Gorenflo ar acīm uzmeklēja savu ceļabiedru un ieraudzīja, ka tas noslēpies aiz kādas kraujas, no kurienes viņš brīdināja mūku.
Mūks nojauta, ka notiek kaut ko neparasts. Viņš palūkojās tālē un piecsimt soļu atstatumā uz ceļa ieraudzīja trīs vīrus, kas savos zirgos mierīgi devās uz priekšu. Viņš tūlīt pazina jājējus, kam Čiko šorīt aiz koka bija uzglūnējis.
Kad visi trīs jātnieki pazuda no redzesloka, Čiko pienāca pie mūka, kas vēl joprojām sēdēja zemē. Gorenflo jautāja:
— Klausies, draugs, saki, ko tas nozīmē!? Mēs tikko jājām kā negudri, bet nu stāvam uz vietas.
— Draugs, es tik gribēju zināt, vai jūsu ēzelis ir no labas sugas un vai ir izdotās naudas vērts. Tagad es esmu par to pārliecināts.
— Vienalga, es esmu ļoti noguris un izsalcis.
— Jauki, — atbildēja Čiko, žūpām līksmi uz pleca uzsizdams. — Arī es esmu noguris un izsalcis, un pirmajā viesnīcā, kas mums gadīsies ceļā, mēs liksim pasniegt'cūkgaļu, ceptas vistas un kannu ar labāko vīnu, kāds vien pagrabā ir atrodams.
— Vai tiešām? — Gorenflo iesaucās. — Vai tā ir taisnība?
— Apsolu.
— Labi, — pieceldamies sacīja mūks, — tad mēs tūlīt uzmeklēsim šo svētlaimīgo viesnīcu. Nāc, Panurg, tu dabūsi klijas.
Ēzelis priekā iebļāvās.
Ceļotāji drīz vien ieraudzīja ilgoto viesnīcu. Gorenflo par lielu izbrīnu Čiko atkal pavēlēja mūkam kāpt uz ēzeļa, nogriezās kādā sānceļā un piejāja pie mājas no otras puses. Gorenflo tūlīt arī nojauta biedra dīvainās rīcības iemeslu: trīs zirgi, kuru īpašniekiem Čiko acīmredzot bija sekojis, stāvēja pie durvīm.
«Pēc šo nolādēto jātnieku gaumes,» domāja Gorenflo, «mēs tagad noteiksim savu ceļa virzienu un iekārtosim ēšanu. Tas ir bēdīgi.» Un viņš dziļi nopūtās.
XXVIII Kā Gorenflo samainīja ēzeli pret mūli, bet mūli pret zirgu
Gorenflo un Panurga mokas drīz vien tomēr beidzās. Kad jātnieki bija apjautājušies pēc viesnīcas, viņi atkal izkļuva uz galvenā ceļa un nepilnā stundā sasniedza citu viesnīcu, kurā viņi iegriezās. Ciko izvēlējās istabu ielas pusē un pavēlēja uznest vakariņas. Taču dzērieni un ēdieni viņu maz saistīja, jo vairāk viņš vēroja un klausījās. Šis nemiers turpinājās līdz desmitiem vakarā. Kad Čiko vēl neko nebija ne saklausījis, ne saskatījis, viņš piecēlās un pavēlēja jau rītausmā sagatavot ceļam zirgu un ēzeli, kaut gan Gorenflo pretojās.
Mūks tūlīt apgūlās un aizmiga dziļā, nepārtraucamā miegā. Citādi viņš tiešām nākamajā rītā, jau gaismiņai svīstot, būtu redzējis, ka Ciko pieceļas, tuvojas logam un kaut ko novēro.
Kaut gan Čiko bija noslēpies aiz aizkara, tomēr drīz vien viņš atkāpās atpakaļ, un, ja Gorenflo vēl negulētu, viņš būtu dzirdējis, ka uz ielas nodimd trīs zirgu pakavi.
Čiko tūlīt devās pie Gorenflo un kratīja viņu aiz rokas, līdz mūks atvēfa acis.
— Vai tad man ne mirkli nebūs miera? — murmināja Gorenflo, kas bija nogulējis veselas desmit stundas.